Re: divi kucēni mājā...
Postby pixy » 20 Jan 2011, 10:49
Paldies, meitenes, par atbalstu, esmu riktīgi priecīga, ka atradu šo forumu, kopā visus jautājumus risināt vieglāk
Anita wrote:Laikam tamdeelj ne reizi dziivee neesmu bijusi patversmee, ka baidos no taa, ka no turienes mieriigu sirdi nevareetu aiziet.
Esmu bijusi, visas reizes tas beidzies ar to, ka vismaz trīs dienas neesmu lietojama.... Un vienu reizi beidzās ar mazu, vecu, vairs nevienam nevajadzīgu toipūdelīti mājā, kurš nodzīvoja vēl 6 gadus, lai gan tika paņemts kā "ļoti vecs, kam sagādāt labas pēdējās dienas" un par 180' mainīja manus priekšstatus par pūdeļiem un maziem suņiem...
P.S. Šodien atkal braucot ar Keli no skolas, pieķēru sevi, ka rūpīgi lūru uz ceļmalām... Par laimi, nekā tur nebija
Postby Anita » 20 Jan 2011, 11:08
vai Tev ir savs blogs? varbūt vajag atvērt, citādi lasu un katru reizi, ko gribas ierakstīt, bet padomāju - a tēma ta kāda
Postby pixy » 20 Jan 2011, 17:03
Anita wrote:vai Tev ir savs blogs?
Liekas, ka pierunāji , jau iepriekš rakstīju, ka man tik daudz suņu stāstu, ka blogs būtu jāatver, beidzot ir patiešām sajūta, ka jāatver... Savādāk es ar vienmēr piespamoju gan kalcinēto biezpienu, gan Barfu, gan divus kucēnus, beigās mani ar kaunu padzīs . Saņemšos un ieviesīšu, gaidīšu ciemos
Tā nu nekas cits neatliek, kā ieviesties te, ja reiz neprotu turēt muti... Negribu te viena izpausties, aicinu ikvienu, kam kāds neizstāstīts suņu stāsts pievienoties. Man kāda čupiņa iekrājusies, gan jau vēl kādam kas ir. Mana problēma ir meža internets, jebkuras bildes ielādēšana un iedabūšana kādā lapā ir īsts nervu un pacietības pārbaudījums , tāpēc tie patiešām būs vairāk stāsti.
Netāstīšu par sevi, nesākšu arī hronoloģiski, sākšu ar to sunīti, kas pieminēts citētajā sarunā.
Čikītis (pie manis 19.04.04.-23.04.10.)
Kaimiņiene gribēja sunīti un, tā kā tikko biju apgrozījusies (tas būs citā stāstā) Līčos, piedāvājos viņu turp aizvest. Viņa gribēja maza auguma, tādi arī tika rādīti. Viens, otrs, trešais, tad iegājām telpā, kurā stāvēja divi būri. Uz tālāko no tiem norādot, darbiniece teica - to ne, tas ļoti vecs, un sāka stāstīt par otrā būrī sēdošo. Piegāju pie šī būra, tajā stāvēja un trīcēja mazs, pelēks, nenormāli savēlies sunītis. Es viņu uzrunāju un viņš caur savām pinkām paskatījās man acīs...
Aizbraucu mājā un skatiens visu laiku stāvēja acu priekšā. Mēģināju mājiniekiem pastāstīt par sunīti, kurš par vecu, lai viņu vispār piedāvātu, bet nekas prātīgs nesanāca . Kad nu kaut ko izdevās izsvepstēt, tika nolemts, ka mums gana liela māja, lai varētu sagādāt mazulītim labas un mierīgas pēdējās dienas. Tik maziņš jau daudz klapatu nesagādās - ai, kā mēs kļūdījāmies, tomēr nevienu minūti nenožēloju, ka Čikiņš ienāca manā dzīvē. Nākošā dienā zvanīju uz patversmi un teicu, ka ņemu sunīti sev, vēl palūdzu, lai nocērp tos ārprātīgos pinkuļus, lai viņam jaunā vietā uzreiz nav jāpārcieš tāda eksekūcija. Par viņa iepriekšējo dzīvi zināms tik, ka viņu kāds iemeta pār sētu privātmājā Vecdaugavā. Cilvēki nevarēja paturēt un godīgi aizveda uz patversmi, nevis iemeta tālāk kaimiņiem.
Kad aizbraucu pakaļ, dabūju mazu, mazu sunīti, gandrīz līdz ādai nocirptu, friziere bija atstājusi tādas bocmaņa ūsiņas, tādas pūdeļiem neatstāj, bet viņam dikti piestāvēja, tā arī turpmāk palika. Mazliet baidījos par manas sunes (atkal cits stāsts) reakciju, jo viņa pēc dabas bija greizsirdīga, bet šī radī'biņa laikam izskatījās tik nožēlojama, ka netika uztverta kā konkurence.
Diemžēl tās nav stāsta laimīgās beigas, īstais Čikīša stāsts tikai sākas. Bet tā kā jau šis gabaliņš daudziem varētu likties sen par garu, to rakstīšu atsevišķi.