Mūsu pusē uzsnidzis sniegs, kas pusdienlaikā vēl nav nokusis, ir jau teju dabas brīnums. Tā nu suns un kamera padusē un uz mežu - kur saulīte vēl nav paspējusi visu burvīgumu izkausēt. Tagad lepni varu palielīties ar mūsu pseidoziemas bildēm.
pixy wrote:Felix_PS, Šveicē viss ir skaisti . Un, ja vēl tik skaists zvērs, tad pavisam. Tiešām nevaru paskaidrot, varbūt krāsojuma dēļ, bet gross 100% ir mana īsspalvaino suņu favorītšķirne . Un Tu zini - es gaidu atskaites par šī skaistā zvēra gudrības attīstību .
, skatoties pēdējās sacensības tapa pilnīgi skaidrs, ka tas tiešām nebūt nav sīkums. Neba nu cilvēki tāpat vien netīšām sacensībās iemaldījušies ar pilnīgi negataviem suņiem. 1.klasē, kurai es līdzi jutu no A līdz Z, nebija neviena suņa, kas ringā kaut uz mirkli neizskatītos pēc maza nomaldījušās suņuka. Tik žēl bija skatīties, kā suns pēkšņi aizpeld, skatās uz saimnieku lielām acīm ar sejas izteiksmi: ko es te vispār daru? Un cik ļoti uzkrītoši bija tas, ka suņi, kas ringā bez maz mirst nost, pēkšņi atdzīvojas ārpusē, šķērsojot ringa līniju. Vēroju, kā tur pat aiz ringa suņi labi gatavojas, izpilda komandas tajā burzmā, bet nonākot ringā pēkšņi neko no tā nedara. Pēkšņi viņš ir atslēdzies, velkas nopakaļus, neguļas, nesēžas... Viens ir skaidrs - suns ļoti labi jūt saimnieka uzvedības maiņu, saimnieka uztraukumu, kas valda ringā. Es ticu, ka visi šie startējošie suņi brīnišķīgi strādā treniņos. Tātad nākas secināt, ka jāsrtādā ir ar sevipixy wrote:Tāds "sīkums", ka tas būtu sacensībās jāparāda, nevis treniņā
pixy wrote:Felix_PS, Tev tā Aļaska ir milzumskaista . Un kļūst tāda pieaugusi un formīga, tiešām brīnišķīgs suns
pixy wrote:Pienenes mums vēl nezied, bet šodien ir jāveic obligātais ieraksts statistikai, jo no rīta tālumā dzirdēju dzeguzi . Par laimi, vakar tieši iedomājos, ka šie datumi ir tuvu un iebēru kabatā svaigu porciju suņu kārumu . Tā, ka sunīšiem, ko ēst, būs .
Izvēlējos es viņu sen un toreiz situācija bija cita, bet globāli nekas nav mainījies - man nav plānu par borderu vai labradoru. Kāpēc? Tādēļ, ka es ar suni strādāju labi, ja 20 minūtes dienā, bet dzīvoju ar viņu visu laiku. Man nevar būt svarīgāki sporta parametri, dotības un piemērotība par to, kādas šķirnes es mīlu, kas mani uzrunā un ko man gribas katru dienu savā tuvumā. Tāpēc neatliek nekas cits, kā cīnīties ar to, kas ir . Milzīgas ambīcijas, izdarīt to, ko nevar ar to, ko nevar . Bet tas ir tagad, toreiz, kad nonācu pie lendzīra, atcerēsimies, ka Keli bija knapi aizrāpojusi līdz OB-1 klasei, ar milzīgām kontakta problēmām un nenormālu manu pacietību, lai pacietību izvilinātu no viņas. Un es visiem stāstīju, ka man tagad ilgi nebūs nākamais sporta suns, lai pilnvērtīgi varētu strādāt ar Keli, galu galā, tas paņēma tik daudz laika, nervu un izdomas, man nešķita, ka es varu to dubultot. Un lendzīrs bija paredzēts tādēļ, ka gribējās, tas bija tas pie kā nonācu, atsakoties no Maskavas sargsuņa un tomēr piepildot šo sapni par lielo, milzīgo skaistuli. Par to te var izlasīt kaut kur 13. gada beigu ierakstos, kad Habī jau bija atbraukusi. Vēl tagad atceros, kā sēdēju OB nometnē un trinos, jo man nebija interneta, bet zināju, ka nupat, nupat jādzimst "manam" lendzīrēnam. Tam, ko beigās nedabūju... Un vēl pēc tam propagandēju, ka ar šo suni man vispār nav nekādu sporta plānu, ja tiksim līdz OB-1, tas jau būs varens sasniegums. Ha, mans iekšējais censonis jau nu baigi man noticēja . Un arī tagad man ir grūti sev atgādināt, ka tas, ka mēs vispār izejam šajā OB-3 klasē, un nav svarīgi labi vai slikti, ir nenormāli milzīgs panākums ar šo šķirni un ar šo konkrēto eksemplāru (Uwe man arī to atkal atgādināja...). Jo Habī ir pats mierīgākais lendzīrs, kādu pazīstu. Ja es būtu nojautusi savus plānus toreiz, iespējams, meklētu savu lendzīru savādāk, vairāk skatoties uz to, ko dara vecāki, cik viņi ir kustīgi, cik ar ko nodarbojas. Bet es nebiju sev tos plānus izstāstījusi, laikam lai nenobiedētu . Jā, mana domāšana ir mainījusies, es daudz vairāk saprotu to, ka bez OB es nevarēšu, vienalga kāds arī nebūs suns. Par laimi mani neuzrunā akitas vai haskiji, tas laikam būtu drusku par traku . Bet arī nākamais suns būs tāds, kādu es sev redzu ārpus sporta un sports būs kā bonuss (vai arī kā sods ), un kas zina, kas no tā visa beigās sanāks . Nevienam neko neiesaku, tā ir mana pieredze un mana sirds, kurai vajag suni, kuru katru reizi ieraugot, tā notrīs mīļumā un laimē, ka tas pieder tieši man .Bonny Rain wrote:Pixy, zinot to, ka tev tik ļoti patīk Obedience, kāpēc tomēr izvēlējies lendsīru? Kādi bija tavi parametri šķirnes izvēlē?
Uwe ir lielisks, no viņa var sasmelties tik daudz visādu ideju, kā darbu padarīt radošāku, interesantāku sev un sunim, kā attīstīt sunī prasmes būt uzmanīgam un kā pagriezt visu sev vēlamajā virzienā. Nav jau vienmēr vajadzība pēc kā jauna, ir vajadzība tajā, ko darām, neiestagnēt un neieslīgt rutīnā, un tieši to Uwe vienmēr ļoti uzskatāmi atgādina. Caur vieglumu, humoru un tomēr ne mirkli nepārtraucot prasīt kvalitāti un precizitāti. Brīnišķīgs tēvocis, pie viņa ir viegli startēt, pat, ja nesanāk, jo no viņa staro tāda suņ un cilvēkmīlestība, ka bailes un kauns izgāzties kaut kur vienkārši pazūd. Pieļauju, ka pie cita tiesneša mēs ar Habīti tomēr būtu noņēmušās... Prieks, ka Tev tika šī pieredze un ceru, ka tomēr paņēmi arī sev ko noderīgu .Bonny Rain wrote:Var būt, ka profesionālim šajā jomā nekas jauns tas nebija, bet es klausījos ar sajūsmu.
Users browsing this forum: No registered users and 9 guests