NARDICUM wrote:kaut kā gadu tūkstošiem suņi ir dzīvojuši blakus cilvēkam. Bez kinologiem, bez dresētājiem, bez suņu psihologiem.
O, jā, es arī par šo esmu domājusi.
Paldies visiem, kuri padalās ar saviem viedokļiem, it sevišķi par uzskatāmiem piemēriem, tā pateiktais ir vissaprotamākais
Protams, vairāk biju domājusi par to, vai tā socializācija nepadara miermīlīgu to suni, kuram tādam vienmēr nevajadzētu būt. Bet, ja es ņemtu vidusāzieti, droši vien izvēlētos
NARDICUM audzētavu
, un būtu pārliecināta, ka suns ir psihiski stabils, un nonākot neikdienišķā situācijā nenojūgtos, tai pat laikā palikdams citiem bīstams savas sētas (un vai ārpus tās arī saimnieka?) sargs (jo kas tas par sargu, kas reāli nevienam neko nevar izdarīt vai vēl sliktāk - ir piesiets). Kaut gan savās nākotnes sapņu vīzijās vairāk redzu Tibetas mastifu....
Un par vienu no tiem kaukāziešiem, kas savu mūžu tādu ''socializāciju'' nav redzējuši - Suns vajadzības gadījumā nonākot ārpus savas sētas (konkrēti vizītē pie vetārsta) tik tiešām bija pilnīgi paklausīgs savam saimniekam un nenokoda, un arī nesakoda nevienu pie savas saimes nepiederīgo cilvēku, ar ko tam nācās saskarties, un arī neārdījās kā negudrs. Vārdu sakot bija pilnīgi sakarīgs suns. Tātad acīmredzot tam bija stabila psihe. Bet ieiet pie viņa sētā nudien nebūtu prātīgi.
Starp citu,
NARDICUM, Jūsu teritorijai droši vien žogs ir apkārt? Vienkārši domāju, kā tad cilvēks, kas tuvojas Jūsu īpašumam, var zināt, kura ir tā robeža, kuru neaicinātam pārkāpt galīgi nebūtu vēlams, lai neieskrietu klusajiem sargiem zobos.
Un, ja sētā/pagalmā ir nopietns sargs, bet žoga nav, tad droši vien kaut kur jau ātrāk būtu jābūt brīdinājuma zīmei? (Tas ir vispārīgi domāts.) Pie žoga vārtiņiem jau, saprotams, tāda ir vajadzīga.