Laiks iet uz priekšu un, tā kā esam iedzīvojušies un Fēlis mani pārliecinājis, ka viņš ir patiešām labs suns, tad viņš var vismaz dažas stundas dienā pavadīt pagalmā, kamēr es strādāju. Šķiet, ka es šo procesu izbaudu tik pat ļoti kā viņš, jo kas gan varbūt jaukāks redzēt suni darot to, kam viņš ir radīts. Hofavarts ir pagalma sargs un savus pienākumus pilda godam - katru rītu viņš dodas apstaigāt savu teritoriju un es vairs nebaidos, ka viņš izlīdīs ārā pa kādu no šķirbām un dosies pasaulē laimi meklēt. Es zinu, ka viņš tepat tuvumā ir un, ja nenāk kad saucu, tad visticamāk pa kluso rij kaķbarību.
Lekšana uz cilvēkiem ir kļuvusi krietni retāka, kucēna vecumā ielaisto ir grūti izaudzināt, bet paliek labāk un labāk. Viņš ir bezgala draudzīgs un priecājas satilpt visus, kas šeit paviesojas, perfekti atceras pat cilvēkus, ko saticis tikai 1x uz īsu brīdi. Un viņš kārtējo reizi pierāda, ka hofavarts ir gudrs un lepns suns. Netālu no staļļa ir aploks uz kuru es 3x dienā dodos barot zirgus un, cik gan jauki šo pastaigu ir veikt kopā ar suni, ja vien... 2x es viņu pie tā aploka piesēju, lai nešlenderē pa ceļu un kopš tās reizes mans dārgums vairs negrib tur iet. Kā redz mani ar sarkano spaini padusē, tā diebj atpakaļ un ir gatavs mani gaidīt pie staļļa vārtiņiem tikai un vienīgi.
Tagad gan es esmu pasākusi viņu vilkt līdzi, paeejot garām kaut kādai maģiskajai robežai viņš tomēr tipina līdzi. Bet tuvojoties aplokam atpaliek un piezogas tuvumā tikai tad, kad esmu jau iekšā. Tad viņš atrod kādu ērtāku pleķīti, kur piemesties un mani gaida. Bet nu ērms - 2x piesēju un apvainojies uz visu mūžu.
Ilgajam laikam pagalmā ir arī savas ēnas puses - saimniece slinko ar garām pastaigām un treniņiem. Jāsaņemas, jo ikdienā darbojoties pie apmācības viņš kļūst daudz patīkamāks sabiedrotais. Vēl es vakar pasūtīju viņam šķīvīti, tagad tik jāgaida, kad atnāks. Varēšu sākt trenēt suni un daudz vairāk trenēt savu šķībo roku.
Līdz ar rudens tuvošanos arī laiks ir kļuvis vēsāks, tam ir savi plusi - upmala ir teju tukša un pārsvarā satiekam tikai citus suņu saimniekus, bet tā kā krastmala ir gara, tad varam darboties cits citam netraucējot. Tā nu Fēlis pirmo reizi dabūja pa Reinu plunčāties bez pavadas, laimīgs peldēja pakaļ kociņam un pēc tam muka no manis pa visu krastmalu. Katru reizi, kad tiku pie kociņa un atkal iemetu ūdenī, viņš pārmetoši lūrēja, kā es tā - atkal jāpeld pakaļ...
Nobeigumā - gultas sargs. Fēliksa mīļākais postenis - saritināties mammai pie kājām, lūrēt pa logu un pagrauzt mantiņu - pilnīga paradīze.