Sveicināti, suņu mīļi!
Tā kā drīzumā manās mājās gaidāms makten priecīgs notikums - pie mums ieļepatos kucēns - nedēļām un mēnešiem ilgi rokos cauri internetiem, lai samācītos visu, ko tik var samācīties internetos par kucēna audzināšanu (un pie viena atcerētos, ka visu internetos rakstītu par pilnu ņemt nevajaga).
Cītīgi pētīju arī suni.lv forumu un biju apņēmusies ar savu stāstu padalīties, kad kucēns būs iedzīvojies mūsmājās, bet tad es atklāju brīnišķīgo Māras blogu un izdomāju, ka rakstīt varu sākt jau tagad, vismaz būs kur novadīt savu mazā bērna nepacietību, kamēr kucēns vēl par mazu, lai vestu mājās.
Īsa iepazīstināšana - es esmu Spīgana, fotogrāfe un grāmatu lasītāja. Šī pasaule kaut kā nebūt ir mani izturējusi ceturtdaļgadsimtu un pēdējos gados mani piecieš arī Dāvids, ar kuru mums kopīga lielā mīlestība pret literatūru. Kopā ar mums dzīvo kaķene Meja, kas ir tikpat ruda kā Spīgana.
Pretēji citiem suņu mīļiem, nevaru apgalvot, ka man suņi būtu patikuši jau no bērna kājas. Tieši pretēji - bērnībā no suņiem bija bail un līdz laikam, kad iepazīnos ar Dāvidu, man suņi vispār riebās. Biju pasludinājusi sevi par kaķu cilvēku un punkts. Tā lieta mainījās, kad regulāri sāku ciemoties pie Dāvida vecākiem, kuriem ir... 3 Rasela terjeri (šobrīd diemžēl vairs tikai 2, bet ir plāns par trešo reizē ar mūsu kucēnu). Trūkst vārdu, lai aprakstītu to, kādu jandāliņu ir spējīgi sarīkot 3 Rasela terjeri un es ar savu visai introverto dabu par to sākotnēji itin nemaz nebiju sajūsmā, tomēr laika gaitā iemācījos saprast, kas suņos ir tāds, kas pievelk cilvēkus. Ilgu laiku gan joprojām vēl teicu, ka man suns nebūs nu nekādā gadījumā, bet kopš maija, kad pārvācāmies dzīvot uz māju, pamazām sāku apsvērt domu, ka varbūt mums arī tomēr varētu būt suns. Visi nosacījumi labvēlīgi - es kā brīvmāksliniece lielākoties strādāju mājās, Dāvids šad tad var paņemt suņabērnu līdzi uz ofisu, mājā vietas suņukam pietiks. Pagalms visai niecīgs, bet aiz pagalma vietas pastaigām atliku likām un Spīgana ir liels staigātājs - viena no manām idejām par lielisku atpūtu ir visu dienu staigāt.
Pamazām sāku aprast ar domu par kucēna ienākšanu mūsu majās, sāku ietirgot šo domu arī Dāvidam un kaut kā pamazām saaugām ar domu, ka uz nākamā gada pavasari/vasaru sāksim nolūkot kucēnu. Uzreiz bija skaidrs, ka gribam suņu meiteni, bet atklājās, ka domas par suņu šķirnēm gan mums dalās. Pēc konsultācijām ar cilvēku, kurai suņu lietās ir liela pieredze, nonācu pie secinājuma, ka mums vislabāk derēs labradors - gribēju mierīgu suni, svarīgi, lai ar ģimeni var sadzīvot, kādreiz jau cilvēkbērni ar te ļepatos, pie kam labradori paklausīgi. Biju jau sasapņojusies par "rudajiem" labradoriem (zinu, zinu, ka oficiāli tie skaitās dzeltenie), rādīju Dāvidam un sapņainām acīm lūkojos bildēs. Dāvidam it kā baigo iebildumu nav, bet visu laiku kaut kā saruna atgriežas pie tā, ka viņam patīk tie vecāku Rasela terjeri un ka mums tādu vajagot. Es šausmās saķeru galvu un saku, ka tādu hiperaktīvu enerģijas kamolu jau nu gan mums mājās nevajaga, bet saruna tā arī paliek neatrisināta un es tik klusībā kaļu plānus, kā Dāvidam ietirgot ideju par labradoru.
Un tad es domu par kucēna pagādāšanu pirms kāda mēneša izstāstīju Dāvida mammai. Un viņa man uzreiz stāsta - labiem draugiem piedzimuši Rasela kucēni (nu, ne jau tiem draugiem, bet viņu kucītei). Dāvida mamma plāno no metiena vienu ņemt un piedāvā man ar. Es atkal šausmās saķeru galvu un maksimāli diplomātiski skaidroju, ka es taču gribu mierīgu, nevis pilnīgi psihu suni - nevaru ciest, ja mani neņem par pilnu, ignorē un kāpj uz galvas. Un tad viņa man stāsta, ka no metiena viena suņu meitene tieši esot makten mierīga. Rāda bildes, video. Es tik spēju domāt par to, kā manā galvā vārdi "mierīgs" un "Rasela terjers" ne tikai vienā teikumā kopā neierakstās, ij pat vienā grāmatā kopā nepieminētu. Bet kaut kur galvā tā doma ir aizķērusies un Dāvids jau ar tā kā par suni bija ar mieru domāt tikai Rasela kategorijās... Un tā soli pa solītim es piekritu. Būs mums Rasela meitene.
Pēdējais mēnesis man pagājis tādā pozitīvā satraukumā - esmu izlasījusi visu, ko vien var izlasīt par Rasela terjeriem. Esmu mazliet nomierinājusies par viņu trako temperamentu, kas vairāk esot spītība, nevis slikts raksturs, bet spītībā mani vēl neviens nav pārspējis. Esmu izlasījusi un pārlasījusi miljons reižu visu par to, kas kucēnam nepieciešams. Esmu atradusi ideālo suņu skolu (nekāda suņu neaudzināšana manās mājās nenotiks). Esmu briesmīgi satraukusies par to, ko mana Meja teiks par ģimenes pieaugumu. Esmu atradusi risinājumu kā vismaz pirmajos mēnešos kucēnam ļaut dzīvoties tikai mājas pirmajā stāvā un Mejai vienai atstāt 2. stāvu, no kura mājas plānojuma dēļ piedevām var labi pārredzēt lielu daļu 1. stāva. Nekad dzīvē vēl nebiju skatījusies tik daudz video ar suņiem un lasījusi tik daudz par suņu kakām un astes luncināšanu. Joprojām mazliet satrauc tas, ka visur vienā balsī apgalvo - kā pirmo kucēnu nevajag ņemt Raselu! Un vēl tā trakā kucēna iepazīstināšanas lieta ar kaķi.
Visām domām pa vidu vēl maļas jautājums, kā tad kucēnu dēvēsim. Labradoram vārds jau bija padomā, bet manai baltajai Raselītei nepiestāv. Vajag, lai ir īss, skanīgs, lai visiem ģimenē patīk, lai kucēnam piestāv. Un ļoti, ļoti gribas, lai būtu no grāmatas, bet nevaru un nevaru izdomāt. Galu galā zvanīju māsai, kas grāmatas dievina tikpat ļoti kā Spīgana, un pēc stundu gariem pārspriedumiem viņa piepeši nāca klajā ar ģeniālu domu. Mio! Mūsu kucēnu sauks Mio. Tai pašā vakarā ņēmos pārlasīt Lindgrēnes grāmatu "Mio, mans Mio", kuru no bērnības maz atceros, jo šī stāsta skaistumu laikam var tikai ar pieauguša cilvēka aci novērtēt - bērnībā man no Lindgrēnes mīļākas bija citas gramatas. Bet Mio ir īstais vārds un kucēnam piestāv ideāli. Pēčāk gan izrādījās, ka oficiālo vārdu vajag tādu, kas sākas ar K burtu, tāpēc Dāvida mamma mīļvārdiņu Mio, kurā kucēnu sauksim visu viņa dzīvi, apdarināja par Kamionu. Kamiona oficiālajos papīros - ļoti cēli un aristokrātiski, bet Mio mājās - mūsu mazais, mīļais bumbulītis.
Un šonedēļ es beidzot pie Mio aizbraucu ciemos. Un piepeši pārgāja visi satraukumi. Pārliecība, ka tas ir mans īstais un vienīgais kucēns radās uzreiz un mūsu satikšanos var nodēvēt tikai vienīgi par abpusēju mīlestību no pirmā acu skata. No visa metiena nevienam citam kucēnam lāga neinteresēju, bet Mio gan uzreiz nāca iepazīties un kā es viņu pacēlu rokās un pieglaudu plecam, tā nebija ar mieru laist vaļā. Istabā silti sakurināts kucēniem un es labprāt novilktu savu adīto džemperi, bet Mio neparko nav ar mieru laist vaļā, čuč man uz pleca. Kādu brīdi jau likās, ka nemaz nedabūšu kucēnus sabildēt, jo savu mazo dārgumu taču no rokām ārā nelaidīšu, bet kucēna uzmanības noturība ir kucēna uzmanības noturība un pēc laba brīža tomēr nolēma padraiskoties ar brāļiem un māsām. Pa to laiku paspēju ij no džempera atbrīvoties, ij visus sabildēt. Sabildēju savu skaisto Mio - jau no paša sākuma mani ļoti pievilka tas, ka viņa ir pavisam balta, tikai viena austiņa brūna. Tāds mazliet neparasts izskats Raselam un man jau neparastās lietas tīk. Fotosesiju var palūkot manā fotoblogā: http://blog.spigana.com/?p=735
Pēc pirmās ciemošanās ir palikusi pārliecība, ka šis ir mūsu ideālais suns. Salīdzinot ar pārējiem kucēniem tiešām tāda mierīgāka un nosvērtāka. Un iepriekšējās mājās viņa iesaukta par Mākslinieci - viņai trakoti patīk pozēt, kas manu fotogrāfa sirdi ielīksmo. Jo īpaši tāpēc, ka Meja nevar ciest bildēšanos. Un pats galvenais - Mio mani jau ir izvēlējusies.
Tagad man maza bērna nepacietībā jādīdās līdz decembra vidum, kad varēšu savu Mio lepni vest mājās. Es jau gan kaut kur izlielījos, ka pacietības man ir atliku likām, bet es kā atceros to mazu, silto purniņu, ar kuru man piebakstīja vaigā, tā es nevaru mierīgi nosēdēt un skrienu skatīties Mio bildes un skaitu dienas.