Sveiki visi suņu mīļi!
Iesakiet ko man darīt ar savu gandrīz 3-gadīgo pundurpinčer/grifona jauktenīti. Nav vairs izturama tā zīmēšana/čurāšana dzīvoklī. Kā jau lielākā daļa kucēnu, arī manējais bija ļoti aktīvs demolētājs, bet tā kā remonts sen nebija taisīts un atminoties iepriekšējo pieredzi (arī iepriekš ir bijuši suņi), pievēru acis uz nograuzto linoleju, noplēstajām tapetēm, izkasīto caurumu betona sienā, nograuztajiem jauno logu rokturiem, jo apzinājos, ka nevaru piedāvāt viņam skriešanu pa mežu visas dienas garumā, sapratu, ka enerģija viņam kaut kur bija jāliek.
Līdz gada vecumam suns bija iemācīts kārtot vajadzības tikai ārā, viss bija kārtībā, bet tad ap 2 gadu vecumu sākās murgs... nezinu kas pēkšņi notika, bet viņš sāka čurāt mājās. Uz veselības problēmām es to nevarētu norakstīt, jo vīrs ved viņu ārā arī pusdienlaikā. Tā kā viņam patika dzīvoties pa palodzi (skatīties pa logu), mēs domājām, ka viņš saskatās uz suņiem pagalmā un tad iezīmē teritoriju mājās, tāpēc mēs viņu sākām ierobežot - viņa vieta dienā bija koridorā, kuru norobežojām ar augstu barjeru, lai viņš netiek istabās. Kādu laiku viss bija kārtībā, līdz viņš iemanījās pārlēkt pāri barjerai. Vīrs dabūja augstāku barjeru 1,40m augstumā, un arī to viņš iemanījās pārlēkt. Es sabijos ka viņš var sevi savainot šitā lecot, barjeru noņēmām un tagad viņš laiž pa visiem stūriem... Kad esam mājās nu īsts paraug suns, kā mēs laukā pa durvīm, tā šim kāja augšā. Saprotu, ka tas ir protests pret palikšanu vienam mājās, bet arī tad, kad atstājam viņu pie draugiem (kas ir arī viņam draugi) viņš izdara to pašu. Tāda sajūta ka viņš ir atkarīgs no mums... Kad pārnākam vakarā mājās, tā ausis nolaistas, pieplacis un vainīgs sagaida mūs, zin ka blēņas sadarījis, bet turpina un turpina to pašu... ko lai iesāk? Vai tiešām būris ir vienīgais risinājums?