Šis tas rakstāms sakrājies, bet tā kā te vispār tāds vasaras "atvaļinājums", nešķiet, ka būtu baigi steidzīgi jāatreferē, ja kas jauns noticies.
Sestdien bijām uz adžiliti sacensībām Mežciemā. Ļoti foršas sacensības bija, gana plašs dalībnieku sastāvs, gan lietuvieši, gan igauņi, tādas "Īstas" sacensbības. Mūsu klasē startēja 7 suņi, divu trašu kopvērtējumā dabūjām trešo vietu. Pirmo trasi noskrējām tīri, kas nozīmē to, ka atlikušas vairs tikai divas tīras trases un mums, gribam to vai negribam, būs jādodas uz A2. Bet, tā kā, pētot grafiku, esmu sapratusi, ka, ja 17.augustā nenotiks sacensības Ķengaragā, mūsu nākamais starts būs tikai oktobra beigās, laikam nav par to vērts satraukties. Otrajā trasē viens atteikums - Keli neizleca riepu, bet nohaltūrēja gar malu, nācās atgriezt. Mana vaina, jo es biju nobažījusies par tādu iespējamību pirmajā trasē un tur ļoti uzskatāmi parādīju viņai, kur jālec. Otrajā trasē atslābu... Un, diemžēl daudz laika pazaudējām, jo mūsu pavada bija nolikta it kā trases beigās, bet tā, ka krietni agrāk esošai barjerai, aiz kuras vēl jāgriežas pa kreisi, atrodas tieši priekšā. Tā kā mēs mēdzam trenēties, noliekot trases galā kārumus, lai paceltu motivāciju, viņa, priekšā ieraugot pavadu, loģiski nodomāja, ka trase beidzas un skrēja pie tās paskatīties, kur tur kārumi nolikti. Kamēr sabļāvu, ka jāgriežas un jāskrien tālāk - pārsniedzām kontrollaiku un dabūjām soda punktus. Protams, tajā brīdī es biju riktīgi nikna uz to, kas to pavadu tur bija nolicis, bet nu patiesībā jau sunim bija jāklausās, ko viņam saka, nevis pašam jāpieņem lēmumi... No šāda gadījuma varu mācīties to, ka pirms trases jānovērtē situācija un, ja kas tāds ir iespējams, vienkārši jādodas uz startu bez pavadas un kaklasiksnas - par laimi mūsu paklausības līmenis to pieļauj.
Vēl viena atziņa - sačakarēju
Enzo Deko finišu, jo par ātru parādīju bļodu ar kārumiem. Tā kā mūsu klubā ļoti bieži tiek izmantota šī metode, kad suns pēdējā taisnē redz kārumus un līdz ar to palielinās ātrums, man prātā neienāca, ka iespējams, ka suns nevis izvēlas taisnāko ceļu uz mērķi, bet rūpīgi apskrien barjeru... Skaidrs, ka
Enzo bija baisi dusmīga uz mani, protams, ka es arī jutos vainīga, lai arī gribēju kā labāk... Secinājums - nekad neuzņemties neko attiecībā uz suni, kuru tu ļoti labi nepazīsti un otrādi - nekad neuzticēt kaut ko attiecībā uz savu suni cilvēkam, kurš viņu labi nepazīst.
Sacensību beigās bija pāru stafete, kur startējām kopā ar Blēru, Keli un Blēras komanda saucās "Black Witches", jo abas ir melnas un adžiliti bildēs vienmēr izskatās pēc velnenēm vai raganiņām. Abi pāri nopelnīja pa 5 soda punktiem, palikām laikam kaut kur beigu galā, bet tas šoreiz nebija galvenais - bija jautri
. Varbūt kaut kad kāda bilde parādīsies, lai uzskatāmāk, kā tas notika.
Apsveicu
Sisiju un Laxmi ar 3.vietu A3,
Sisiju un
Darty ar brīnumskaisto kausiņu iegūšanu par 2.vietu pāru sacensībās un arī visus pārējos, kas kaut ko sasniedza, vienalga, vai redzami vai tikai cīņā paši ar sevi
. Un paldies AFAi par lieliskajām sacensībām
.
Gari sanāca, otru stāstu ierasktīšu vēlāk un atsevišķi, lai ļaudis var saņemties izlasīt
.