Par graušanu- suns pie kaula tika tad, kad sāka grauzt galda kājas un pagalmā visiem košumkrumiem apakšējos zarus. Par cik dzīojam īrētā mājā, nevaru atļauties ļaut sunim bojāt mēbeles un nedarītu arī to savā mājā. Iegādājām speciālu pūšamo, lai sunim vairs galda kājas negaršotu, bet tad viņa pārgāja uz manām čībām, kājslauķi, meitas mantām utt. Tad nu Greisija tika pie kaula. Parasti viņa grauž speciālos kaulus no zoo veikala, nezinu, kā viņus sauc, bet nav īstie kauli, tādas kā cietas kārtas sapresētas.Reizēm nopērku kādu kaltētu īstu kaulu, jēlos lielos vairs nedodu.
Un Greisija zin, ka pagalmā ir viņas kauls, kad sagribas grauzt, paprasās man laukā un dodas tieši pie sava kaula. Apnīk, prasās atkal iekšā.
Kopš tika pie kaula, mājās vairs negrauž, krūmus tik pa reizei pagaršo. Ta ka abas esam apmierinātas.
To, ka ir problēma, es labi apzinos, tāpēc jau šeit ir šī diskusija, jo domāju un cenšos risināt situāciju. Diemžēl reali bija tikai daži padomi- sunim vairs ēdienu neturu visu dienu, bļoda ir tikai ēdienreizēs, meita dod sunim ēst, lai saprot, ka viņa ir ta kas dod, nevis ņem nost un nav ko sargāt.
Noskatījos arī video, atradu vairākus par barību, bet es īsti nespēju no viņiem ko iemācīties. Skatījos uz to vīrieti un apbrīnoju viņu, bet viņš jau tika galā ar to sajūtu līmenī, nekādas darbības no kā mācīties nebija.
Katrā ziņa, labi jaunumi ir tie, ka rūkusi uz meitu vairs nav, bet droši v ēl nejūtos, jo ar baltu aci nopēta gan, kad iet garām ēšanas laikā. Esmu sameklējusi suņu apmācības nodarbības, bet tagad grupa ir nokomplektēta un nodarbības sākušās, tā ka būs jāpagaida, kad sāksies nākamās un tad iesim mācīties. Par trenneri saņēmu ļoti labas atsauksmes, visi saka, ka ļoti apdāvināts un ļoti labi jūt katru suni, ta ka domāju, ka tur arī radīsim risinājumu mūsu problēmām
Jeerime , es sapratu no Tevis, ka ar mani un manu suni viss ir galīgi...greizi. Bara vadoņa viņai nav, ēšanas režīma viņai nav, kaulus dodu grauzt, meitu mācu nepareizi attiekties pret suni, tāpec noteikti tiks sakosta un tā tālāk un tā joprojām. Bet nevienu padomu, ko darīt, ta arī neizlobīju. Tad nu Tavs teksts pēc tādiem uzbraucieniem vien izklausās, bet galīgi nevietā. Pati taču šeit savu problēmu Tev darīju zināmu, tātad nav ta, ka es neko nedaru un man viss vienalga. Visi cilveki uzreiz nepiedzimst ar dāvanu suni izprast intuitīvi, tiem ir jāmācās un es mācos. Un, ja palaidi garam. tad rakstīju, ka mani suns respektē, nekad nav rūcis, ēdienub varu no mutes izņemt, kad ir paņēmusi ko neatļautu uz ielas vai mājās, zobus varu apskatīt, varu likt attāt savu gultu, mūsu gultu, vienvārdsakot, man pakļaujas un respektē, uz piesaukšanu atsaucas ( ne jau vienmer ideāli uzreiz, bet vēl jau arī tomēr kucēns) ta ka sunim barvedis ir, nav tik traka ta dzīve suņu meitenei
