by Citroniņš » 25 Nov 2012, 03:38
Visus neizlasīju, bet te rakājos pa veciem ierakstiem info meklējumos, un aizdomājos..
Pirmo zaudēto dzīvnieku atceros, ka mazais brālis divarpus gadu vecumā kamēr es skolā un mamma virtuvē, un pārējie nezinkur, bija nolēmis izņemt manu jauno žurciņu no būra. Rezultātā, žurcis pagalam. Pārnācu no skolas, asaras bira, bet ielikām kastītē un ar vecu karoti gājām Rīgā dzīvokļu māju pagalmā bedrīti kasīt. Nu manam žurcim autostāvvieta virsū. Kur palika nākamās divas, kad beidza savu dzīvi neatceros.
Pēdējā guļ zem jāņogu krūma.
Kur palika Omītes suns, laikam vetklīnikā, jo bija tik slikti, ka bija jāiemidzina. Ar onkuļa suni nesen arī tāpat. Pašiem sašauts kucēns palika Jelgavas vetos nomidzināt. es tikai iedevu pēdējās bučas.
Par šo visu diezgan grūti domāt, jo pēc nedēļas būs pusgads kopš tēvu zaudēju. Kas vēlaiz vien ir ļoti skaidrā atmiņā un sirdī dur.
Pirms tam ir vēl bijis nobraukts mazsunītis, pati nonesu no ceļa, bet nebija spēka rakt, un brālītis bija jāpieskata un jāpabaro, līdz ar to precīzi nezinu, kur manu sunīti apraka... man liekas, ka zem plūmes dārzā....
Kaķi mums ir diezgan daudzi aizgājuši.. nezkāpēc peles gribas medīt ceļam otrā pusē.. visi kaķi, ieskaitoto šovasar aizgāja 10 gadus veca, burvīga pūkaina kaķene, visi ir zemē guldīti aiz "Kaķu Šķūnīša". Tur mana Džeina (pēdējā) ļoti daudz laika pavadīja. Tur visiem arī ir kur gulēt... vairs, cerams, nebūs tur jāiet rakt... negribas arī, netīšām atraks kādu.. jo nekādu piemiņas zīmju nav, svaigi apraktam uzliku akmeni virsū un viss.
Jau agrāk es kādu kaķi tur apraku, tad tētis, tad brālis. Šovasar atkal bez ceremonijām, pasargāju ģimenei nervus, nav jāskatās uz kaķi ko mašīna notriekusi (atskaitot nedabīgi sastingušo ķermeni, viņa izskatījās pavisam vesela) noguldīju zemē, izraku bedri, ietītu audumā ieguldīju kaķi bedrē, apraku, nodomāju visas labās domas par viņu un aizgāju pateikt brālim, ka kaķis aprakts.
Šīs domas mani arī tramda, jo personīgi suni neesmu tā īsti zaudējusi ( Omes suns bija vecs un slims, bet es jauna, kucēns tikai mēnesi paguva pie mums nodzīvot, un mazsūnīte arī bij 10 gadus atpakaļ gandrīz, un uz dažiem mēnešiem diemžēl), bet nu man vecākajai kucei ir 10, un pēc tēva zaudēšanas, un tā, ka kuce tagad sakaujoties arī traumējas, es saprotu, ka nu mums vairs 10 gadi priekšā nav, nezinu cik palikuši, bet apzinos, ka būs jāpieņem lēmums vai arī jāsaņemas aprakt. Ja būs slima, tad midzināšu un vedīšu mājās noguldīt ābeļdārzā.
Pie vietām, kur dzīvnieki aprakti, parasti neeju. Uz kapiem, kad esmu LV gan aizbraucu pie Omītes, palīdzu vecmammām apkopt kapiņus. Un pa vasaru paspēju būt laikam 2 reizes pie tēta kapiņa ( urnu gan tikai jūlija beigās apglabājām). Priecājos, ka brālis tēti vārda dienā apsveikt aizbrauca, un pati gribu aizbraukt .. bet studijas liedz būt mājās... Bieži uz kapiem nebraucam, bet ir tā vēlēšanās svētkos nolikt svecīti un puķīti...