Vieglas smiltis četrām ķepām...

Miscellaneous

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Elbe » 03 Mar 2010, 22:15

Es biju pārliecināta, ka izskatos smieklīga, tā pārdzīvojot par suņa nāvi, ka tagad, lasot, ka arī citiem ir līdzīgas emocijas, sajūtu atvieglojumu, ka neesmu galīgi aptaurēta. Tā ka paldies, biinumz, kaut arī nobimbāju kārtējo strēķi.
User avatar
Elbe
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1617
Images: 7
Joined: 13 Jan 2010, 16:00
Location: Rīgas rajons

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby biinumz » 03 Mar 2010, 22:50

Elbe wrote:Es biju pārliecināta, ka izskatos smieklīga, tā pārdzīvojot par suņa nāvi, ka tagad, lasot, ka arī citiem ir līdzīgas emocijas, sajūtu atvieglojumu, ka neesmu galīgi aptaurēta. Tā ka paldies, biinumz, kaut arī nobimbāju kārtējo strēķi.


nu redz - forši. tātad manā antropoloģiskajā zinātkārē ir ne vien akadēmiskais labums, bet arī tīri cilvēciski ieguvumi. :)
www.muki.lv
biinumz
Puppy
Puppy
 
Posts: 341
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 18:59
Location: Riga

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby OrlandoSeaHorse » 04 Mar 2010, 11:49

Un tu jautāji arī par sērošanu. Melnās drēbēs toreiz nestaigājām, bet faktiski aizmirsts nav nekas, arī pēc gadu desmitiem. Un sunene ir nākusi ciemos, piem., pārbaudīja dzīvokli, ko es sāku īrēt. Izošņāja visus kaktus un atzina, ka viss kārtībā. "Gribi - tici, negribi - nevajag."
Image Image
OrlandoSeaHorse
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1624
Joined: 13 Jan 2010, 15:56
Location: Luxembourg

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby biinumz » 04 Mar 2010, 11:52

Jā, patiesi... par sērošanu. bet cik ilgi paiet laiks pēc suņa aiziešanas, lai varētu sākt domāt par jaunu/citu (šitas mani sevišķi interesē - pēc cik ilga laika var uzskatīt, ka zaudējuma rēta ir aizvilkusies (skaidrs, ka rēta peliek, bet tā vairs nesūrst)? un vai tad lūkojaties pēc tāda paša (es domāju šķirne, līdzīgs pēc izskata/tempermenta)...? vai gluži pretēji - meklējat ko pavisam citu, lai pēc iespējas maz salīdzinātu?
www.muki.lv
biinumz
Puppy
Puppy
 
Posts: 341
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 18:59
Location: Riga

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby keiko » 04 Mar 2010, 11:58

Pēc Rebo zaudēšanas pagāja pusotrs gads, kad izlēmu, ka esmu gatava meklēt jaunu draugu. Toreiz meklēju identiski tādu pašu kā viņš - rudu, puiku, traku. Man gadijās ceļā Mela, kura bija tīģerbokseris, meitene un vēl trakāka nekā iepriekšējais. Tagad ir pagājis pusgads kopš viņas nav, taču nu jau esmu gatava jaunam sunītim. Vien patlaban nav tādu iespēju, diemžēl... Taču es zinu, ka tas būs bokseris, viennozīmīgi. Tas ir mans suns, mans temperments.
Man ir bijis arī basets, esmu dzīvojusi kopā ar vidusāzieti, lielo šveicieti, rīzenšnauceri un franču buldogu, taču viņu raksturs mani nesaista, neizjūtu saderību.
Pasaulē nav neviena cita dzīve būtne, kura spēj dot tādu beznosacījuma mīlestību kā suns.
keiko
Baby
Baby
 
Posts: 62
Joined: 14 Jan 2010, 22:03

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby emy » 04 Mar 2010, 12:48

bīīnumz, ar to nākamo suni laikam arī katram ir citādi. Pirmā mirklī man šķita, ka suns nebūs vairs nekad, jo pārāk sāpīgi ir atvadīties. Negribēju vēlreiz to visu. Pēc pusgada bija nemiers. Sāku meklēt. Beigās pēc ss.lv sludinājuma aizbraucu uz Brocēniem pakaļ sunim, kam bija miruši saimnieki, bet saimnieku radi vairs viņu negribēja. Vīram neko neteicu, jo viņš vēl vairāk pārdzīvoja un bija pret jaunu suni. Meklēju tādu pašu. Patiesībā atradu pilnīgi citādu :) Manai draudzenei atkal pilnīgi citādi. Viņa abus esošos suņus ir paņēmusi gandrīz nākamajā dienā pēc tam, kad aizgāja iepriekšējais. Bet abi suņi dzīvo tikai laukā. Es dažreiz domāju, ka varbūt tad ir citāda uztvere. Ja man suns guļ gultā un es viņu saucu par meitiņu, tad ir citādi, bet, ja laukā ir lielais suns, kas nekad nenāk mājā iekšā, tad varbūt tas vairāk ir suns (ne fiziski, bet galvā - domās).
Divi skoči - Hugo Boss (Bostons (Boss) (dzimšandiena - 08.03.2010.) un Hugo (dzimšandiena - 29.05.2010.))
emy
Puppy
Puppy
 
Posts: 393
Images: 0
Joined: 13 Jan 2010, 14:37

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby BaibaB » 04 Mar 2010, 12:57

es uzskatu, ka jo drīzāk paņem sunīti, jo labāk, jo tukšums, kas paliek pēc suņa aiziešanas, ir briesmīgs. es biju izsista no ierastā ritma un nav vairs ierasto skaņu, ierastā suņa deguna... ir jāņem vietā, cik vien ātri iespējams. man pauze ievilkās, kas nebija labi. šorīt satiktā sieviete stāstīja, ka viņi sunīti paņēmuši nākamajā dienā pēc suņa aiziešanas.
tāpēc ir labi, ka ir vismaz divi suņi mājās. tad tukšums nav tik liels.
http://shnauceri.wordpress.com/
Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra
User avatar
BaibaB
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1429
Joined: 13 Jan 2010, 13:00

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Ever » 04 Mar 2010, 13:18

emy, vispār nesapratu kāpēc Jūs vēršaties pie manīs un mēģiniet man kaut ko skaidrot un diskutēt. Pilnīgi piekrītu Maksim - par šādam lietām vispār nedrīkst diskutēt - te nav pareizu vai nepareizu, vai labi-sliktu viedokļu un rīcības. Es Jums personīgi neko nemēģinu ne pierādīt, ne ieskaidrot. Uzrakstīju kā es daru un kas man ir pieņemams un kas man nav pieņemams. Izskatās, ka Jūs izlasījāt manā tekstā kaut ko tādu, kā tur vispār nav. Es ne vārdu neminēju ne par labu, ne par slikto, ne par pareizo vai nepareizo rīcību. Termins „nepieņemams” vispār nav saistošs ar šādām lietām. Bieži mums ir nepieņemamas arī ļoti labas lietas. Starp citu, es arī uzskatu, ka citi lauki ir ļoti laba lieta, bet tas nemaina manu rīcību... cik laba lieta tā nebūtu, man tie citi laiki nav pieņemami. Savu filozofiju jau aprakstīju - dzīvniekam jābūt tuvāk dabai, mežā, pie upes, utt. Un arī savu vecāku "centra" kaķēni mēs ar vīru apglabājām mežā... lai vismaz citā dzīvē izraujas no akmeņiem un ieelpo brīvības gaisu. Bet mana rīcība iziet nevis no labām-sliktām lietam un uzskatiem par to, bet gan no manas filozofijas. Domāju, tāpat, ka arī lielākajai daļai, kas te ir atbildējusi.

Es ceru, ka palīdzēju "pētniecībā" ar savu atbildi.
Ever
Baby
Baby
 
Posts: 11
Joined: 21 Jan 2010, 12:29

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby emy » 04 Mar 2010, 13:29

nevērsīšos ne pie viena. pilnmēness, ziniet... ;) Mana doma jau tā pati vien bija, ka šis jautājums ir dalīšanās pieredzē, ne diskusija... Droši vien uzrunu lietoju, jo savu tekstu rakstīju, kā repliku uz to, ka CML pārāk civilizēti... kā savu personīgo, 37 gadīgas 100% Rīgas centra iedzīvotājas, kas netiecas prom no mūriem, pieredzi :estevisamilosu:
Divi skoči - Hugo Boss (Bostons (Boss) (dzimšandiena - 08.03.2010.) un Hugo (dzimšandiena - 29.05.2010.))
emy
Puppy
Puppy
 
Posts: 393
Images: 0
Joined: 13 Jan 2010, 14:37

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby ingaanna » 04 Mar 2010, 14:06

Mūsu ģimenes bokserīte nodzīvoja 10gadus. Aizgāja praktiski vienā dienā, vets teica, ka ar infarktu. Tobrīd mūsu 12 dzīvokļu mājai apkārt bija tikai mežs, dzīvojām ka viena liela ģimene un bokserīte bija mīļa visiem. Apglabājām viņas iemīļotajā mežā, kur viņa visu mūžu bija skraidījusi, tur kur vairāk kadiķu un viršu, kas viņai bij dikti patikuši. Izvadīt viņu gāja visa māja, lai gan mēs nevienu īpaši neaicinājām, raudāja visi, nekad nebiju redzējusi, ka vīrieši var tā raudāt... :svece:
Tukšums palika neizsakāms. To nekas neaizpildīs, viņas vietiņa mūsu sirdīs būs vienmēr. Bet dzīvē gribējas blakus aukstu šņukuriņu, siltu elpu, saprotošas acis. Tikai nolēmām, ka turpmāk mums būs vismaz divi suņi. Pusgadu pēc bokserītes aiziešanas mūsu mājās ieradās viens suns, pēc gada vēl divi..
http://www.meafiton.com ~ FCI kennel Meafiton ~ Grosser Schweizer Sennenhund & Bouledogue Francais
User avatar
ingaanna
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1970
Joined: 13 Jan 2010, 17:06
Location: Latvia, Ogre

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby OrlandoSeaHorse » 04 Mar 2010, 15:09

Gatavība jaunam draugam man bija ļoti atkarīga no vecāku gatavības. Kaut gan man jau bija pāri 20, kad sune nomira, pati biju precēta sieva, bet atkarība no vecākiem tomēr bija ievērojama un ja viņi ne, tad nekā. Mēs ar vīru toreiz būtu gribējuši suni, laikam kādus pāris gadus pagaidītu, kamēr savas lietas +/- sakārtojas - kāzas, bērns, utt, bet nu, nācās gaidīt. Vecāku nostāja bija "nevienu lopu mājās!". Konsekventi. Arguments - kad mēs visi kopā brauksim uz Angliju ekskursijā uz vairākiem mēnešiem, tad to suni nebūs, kur likt. Aguments neiztur kritiku - 90. gados tā vienkārši 4 pieaugušie un 2 bērni (mazi) uz Angliju uz vairākiem mēnešiem izklaidēties? Par kādu naudu????? Toreiz krīze vēl dziļāka bija, lai gan to nesauca par krīzi, vienkārši nekā nebija. Bet tas palika spēkā vairāk kā 10 gadus, faktiski suņa mūža garumā. Kaut kur zemapziņā joprojām uzskatu, ka vecāki man ir vienu suni parādā.
Bet vienreiz paliku ar vaļēju muti: mammas draudzene bija viņai uzdāvinājusi kaķēnu no savas kakenes un tas tika pieņemts! Diemžēl ilgi nenodzīvoja. Bet iesildītājā vietā pats atnāca mūsu rudais kaķis, kurš nodzīvoja laikam kādus 10 gadus. To nokoda lapsa vai kāds klejotājsuns. Arī apglabāts turpat dārzā. Tikmēr jau es biju kaut cik nostiprinājusi savu neatkarību un nopirku sev zirgu (slepeni tomēr). Bet "nevienu lopu" cietoksnis jau sāka padoties. Sākumā, kad uzzināja par to zirgu, bija skandāls, bet - 1. tas lops nebija mājās, bet stallī, 2. galu galā, vai tad es neko nevaru pati izvēlēties un izlemt? Un vienreiz notika brīnums - mamma iedeva sakaltušo maizīti, lai aiznesu zirdziņam. Tad dēls sāka neatlaidīgu uzbrukumu ar tekstiem "visiem normāliem cilvēkiem ir suns, tikai mums nekā..." Kaķis tad jau ar vairs nebija. Un atkal negaidīta piekāpšanās - vectēvs ar mazdēlu noslēdz rakstisku vienošanos par eventuālā suņa kopšanu! Ops, es pat necerēju. Pēc principa "kal dzelzi kamēr karsta" metāmies suņa meklējumos, gatavi grābt jebko, kas ceļā patrāpīsies. Bet tā īsti roka pasniedzās pēc terjera, laikam foksis bija labi "imprintingu" bērnībā uztaisījis, cits nekas nešķita pareizs un suņa lomai atbilstošs. Un man šķiet, ka tad, kad dēls slēdza to līgumu, Rado jau no mākoņa bija visu noskatījis un nolēmis būt par mūsu suni, jo ap to laiku viss sāka veikties.
Image Image
OrlandoSeaHorse
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1624
Joined: 13 Jan 2010, 15:56
Location: Luxembourg

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Fency » 04 Mar 2010, 16:22

Es pirmo mēnesi vispār nevarēju domāt par jaunu suni un negribēju arī. Negribēju vispār vairs suni lai nebūtu jāpiedzīvo vēlreiz šī sajūtas. Tomēr manu nostāju salauza un pēc 4 mēnešiem mūsu mājās parādījās mazs, mīļš kunkulītis. Iespējams būtu bijis ātrāk, bet gaidījām metienu.
Pasaules bīstamākie zvēri ir cilvēki.
User avatar
Fency
Baby
Baby
 
Posts: 69
Joined: 13 Jan 2010, 19:39
Location: Rīga

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Darlina Nesija » 04 Mar 2010, 19:53

man grūti par to runāt,jo reizēm ir suns, kas ir piedzimis lai būtu tavs.Man ir bijuši ļoti daudz suņu,pirmspēdējais bija takšveidīgais.Sune nodzīvoja ilgi,kādus 14.gadus.Un apglabāju zem ceriņa.Taču visspilgtāk manās atmiņās palika aziāta/kaukāzieša jauktenis.Suns nodzīvoja pie manis tikai 10 mēnešus,kopš mēneša vecuma un tad gadījās liela nelaime,suns mežā saķērās ar kādu citu svešu suni.Ja uz mežu būtu gājusi viena pati,nezinu kas būtu noticis,mans suns mani paglāba.Suns nomira pēc pārdesmit minūtēm,jo noasiņoja un tā arī tur es bezpalīdzīgi stāvēju ar suņa galvu klēpī.Man tas bija sāpīgi,apraku viena pati pie vecas liepas dārzā.Bez nekādas ceremonijas.Raudāju ilgi un tagad pat pēc 6 gadiem to nespēju aizmirst.Tas suns bija īpašs ar savu spītību un lielo personību.Viņam citi cilvēki bija vienaldzīgi,lai kā viņam pielabinātos,viņš bija uzticīgs.Viņam pat ķepas došana likās bezjēdzīga,viņš bija neatkarīgs un izvēlīgs.Bet kad biju slima vai nogurusi,viņš vienmēr ierāpās pie manis gultā ,nolaizīja un pacietīgi gaidīja.Vienmēr mīļi pieglaudās un kad ar viņu runāju,viņš uzmanīgi klausījās.Viņš vienmēr juta manu noskaņojumu.Mēs bijām divi vien,bijām tikai mēs ,neviena cita.Viņš bija mans labākais draugs un tik pēkšņa aiziešana man bija drausmīga.Taču tagad esmu sapratusi,ka ar to jau dzīve nebeidzas ,man kopš tā laika suņa nav bijis.Un tagad esmu nolēmusi tikt pie jauna suņa.Atkal gribu iet pastaigās,dzirdēt suņa rejas un atdzīvināt savu tukšo māju.Taču nekad nesalīdzinu to visu ar cilvēkiem ,jo tas jau ir savādāk.Un vienmēr ejot garām liepai atceros savu brīnišķīgo suni,bet vairs neraudu,atceros tikai labās un jaukās atmiņas,kuras Rafs man sagādājis.
Darlina Nesija
Baby
Baby
 
Posts: 43
Joined: 04 Feb 2010, 19:41

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Elbe » 04 Mar 2010, 22:42

Man likās, ka tā ir nodevība pret manu vecīti, ka es tikai mēnesi pēc viņa aiziešanas, jau piekritu vīram aiziet uz izstādi paskatīties suņus. Bet vīrs laikam nevarēja izturēt manu kūkošanu rītos un vakaros pie kapiņa - pastaigu laiks tika pavadīts tur.
Meklēju līdzīgu, tikai zināju, ka ne melnu, kā Relītis. Un tad izstādē paglaudīju savas Mises papuci, viņš ierāpās man klēpī, paskatījās acīs un iedeva buču - ar to arī paņēma.
Liekas, ka Relītis pieņēma manu izvēli, jo vairs pēc tam sirdsapziņa par nodevību nemocīja.
Taču par aizmiršanu nav runas. Vairs tikai tik briesmīgi nesāp...
User avatar
Elbe
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 1617
Images: 7
Joined: 13 Jan 2010, 16:00
Location: Rīgas rajons

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby biinumz » 07 Mar 2010, 09:32

Mans pēdējais ieraksts šajā tēmā...
Vienkārši iekopēšu Epilogu no sava pētījuma nodaļas par šo tēmu...

Ja šo darbu rakstītu ar roku uz papīra, tad lapas būtu nosētas ar asarām. Man nekad nav nācies raudāt, rakstot it kā zinātnisku apceri par kādu tēmu. Un es ne par vienu tēmu runājot ar saviem informantiem, neesmu pieredzējusi tik daudz asaru. Tomēr tās ir ļoti gaišas asaras. Tajās nav sāpju, ir tikai jau pieminētā gaišā smeldze. Un tādēļ ir tikai saprotami, ka atvadoties no sava mīluļa, cilvēki cenšas rekonstruēt viņa laimīgākās dienas; cenšas paturēt viņu prātā skrejošu un brīvu; tic, ka viņš pēc nāves skrien plašās pļavās un ir laimīgs. Un tic, ka kādu dienu viņi atkal satiksies. Jo šo zaudējumu nespēj aizstāt jauniegūtais četrkājainais draugs, lai arī viņam nenoliedzami ir jauna vieta “suņinieka” sirdī.
Lai vieglas smiltis četrām ķepām!

P.S. Liels paldies jums par ieguldījumu. Es ļoti daudz ko sapratu - gan no zinātniskā viedokļa, gan pati priekš sevis.
www.muki.lv
biinumz
Puppy
Puppy
 
Posts: 341
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 18:59
Location: Riga

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby murkata » 09 Mar 2010, 10:32

man patīk: lai arī viām ir jauna vieta saimnieka sirdī". sanāk, ka ar katru suni saimniekam sirds aizvien lielāka?! Tā tas arī ir. man arī nesen (pirms 3 gadiem) nomira suns, ar kuru pavadīju visu savu saprātīgo dzīvi. cerams, ka viņam ir labi tur, viņpus smilšu kāpām, jūrai, varavīksnei...
Dzīve ir jādzīvo, citādi tā ne ar ko neatšķiras no nāves!
http://www.weimargas.jimdo.com
http://www.varaviksnesfazans.com/
User avatar
murkata
Veteran
Veteran
 
Posts: 3087
Images: 24
Joined: 13 Jan 2010, 12:40
Location: Liepāja, DR

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Citroniņš » 25 Nov 2012, 03:38

Visus neizlasīju, bet te rakājos pa veciem ierakstiem info meklējumos, un aizdomājos..
Pirmo zaudēto dzīvnieku atceros, ka mazais brālis divarpus gadu vecumā kamēr es skolā un mamma virtuvē, un pārējie nezinkur, bija nolēmis izņemt manu jauno žurciņu no būra. Rezultātā, žurcis pagalam. Pārnācu no skolas, asaras bira, bet ielikām kastītē un ar vecu karoti gājām Rīgā dzīvokļu māju pagalmā bedrīti kasīt. Nu manam žurcim autostāvvieta virsū. Kur palika nākamās divas, kad beidza savu dzīvi neatceros.
Pēdējā guļ zem jāņogu krūma.

Kur palika Omītes suns, laikam vetklīnikā, jo bija tik slikti, ka bija jāiemidzina. Ar onkuļa suni nesen arī tāpat. Pašiem sašauts kucēns palika Jelgavas vetos nomidzināt. es tikai iedevu pēdējās bučas.

Par šo visu diezgan grūti domāt, jo pēc nedēļas būs pusgads kopš tēvu zaudēju. Kas vēlaiz vien ir ļoti skaidrā atmiņā un sirdī dur.
Pirms tam ir vēl bijis nobraukts mazsunītis, pati nonesu no ceļa, bet nebija spēka rakt, un brālītis bija jāpieskata un jāpabaro, līdz ar to precīzi nezinu, kur manu sunīti apraka... man liekas, ka zem plūmes dārzā....
Kaķi mums ir diezgan daudzi aizgājuši.. nezkāpēc peles gribas medīt ceļam otrā pusē.. visi kaķi, ieskaitoto šovasar aizgāja 10 gadus veca, burvīga pūkaina kaķene, visi ir zemē guldīti aiz "Kaķu Šķūnīša". Tur mana Džeina (pēdējā) ļoti daudz laika pavadīja. Tur visiem arī ir kur gulēt... vairs, cerams, nebūs tur jāiet rakt... negribas arī, netīšām atraks kādu.. jo nekādu piemiņas zīmju nav, svaigi apraktam uzliku akmeni virsū un viss.
Jau agrāk es kādu kaķi tur apraku, tad tētis, tad brālis. Šovasar atkal bez ceremonijām, pasargāju ģimenei nervus, nav jāskatās uz kaķi ko mašīna notriekusi (atskaitot nedabīgi sastingušo ķermeni, viņa izskatījās pavisam vesela) noguldīju zemē, izraku bedri, ietītu audumā ieguldīju kaķi bedrē, apraku, nodomāju visas labās domas par viņu un aizgāju pateikt brālim, ka kaķis aprakts.

Šīs domas mani arī tramda, jo personīgi suni neesmu tā īsti zaudējusi ( Omes suns bija vecs un slims, bet es jauna, kucēns tikai mēnesi paguva pie mums nodzīvot, un mazsūnīte arī bij 10 gadus atpakaļ gandrīz, un uz dažiem mēnešiem diemžēl), bet nu man vecākajai kucei ir 10, un pēc tēva zaudēšanas, un tā, ka kuce tagad sakaujoties arī traumējas, es saprotu, ka nu mums vairs 10 gadi priekšā nav, nezinu cik palikuši, bet apzinos, ka būs jāpieņem lēmums vai arī jāsaņemas aprakt. Ja būs slima, tad midzināšu un vedīšu mājās noguldīt ābeļdārzā.
Pie vietām, kur dzīvnieki aprakti, parasti neeju. Uz kapiem, kad esmu LV gan aizbraucu pie Omītes, palīdzu vecmammām apkopt kapiņus. Un pa vasaru paspēju būt laikam 2 reizes pie tēta kapiņa ( urnu gan tikai jūlija beigās apglabājām). Priecājos, ka brālis tēti vārda dienā apsveikt aizbrauca, un pati gribu aizbraukt .. bet studijas liedz būt mājās... Bieži uz kapiem nebraucam, bet ir tā vēlēšanās svētkos nolikt svecīti un puķīti...
User avatar
Citroniņš
Puppy
Puppy
 
Posts: 389
Joined: 20 Nov 2011, 18:34
Location: Stirling, Scotland. Luxembourg. Cenu pag. Latvija.

Previous

Return to Citi jautājumi

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 10 guests

cron