Mīļie suņinieki, es kā jau topošais soc antropologs turpinu ar saviem pētījumiem... Un šoreiz tēma tāda smaga - labāki medību lauki. Es ļoti novērtētu, ja padalītos savās atmiņās, sajūtās, rituālos utt. par sava četrkājainā drauga aizvadīšanu uz labākiem medību laukiem. Man svarīgi ir atvadīšanās rituāli - kādas īsti ir sunīša bēres, nav nekad iznācis tādās būt klāt, kā arī sēru process... zinu, ka atvadīšanās ir visādas - citi sunīti iemidzina neglābjamas slimības dēļ, citi iet bojā traģiski... bet kā ir - cik bieži apglabā suni pašu spēkiem mīļā uzkalniņā laukos. un cik bieži izmanto profesionāļu pakalpojumus? un kad aicina radus un draugus, kad atvadās no sunīša tikai paši tuvākie... kad vispār sunīti iemidzina un atstāj pie vetārsta, tā arī neapglabājot un neveidojot piemiņas vietu... šīs visas lietas man svešas. un es būtu pateicīga, ja jūs dalītos savā pieredzē, lai es varētu iekļaut arī šo aspektu pētījumā par suņiniekiem...
paldies, jau iepriekš. liels paldies!