divi suņi - atkarība, vai bara kopība

[murkata]

īsti nezinu, kā noformulēt...
doma tāda: ja eju prom ar vienu suni, vai otru atstāt ir nodreīgi (retu reizi),audzinoši, pamācfoši, vaiarī viņš cieš un labāk abus ņemt visur kopā?
kā suns reaģēs uz to, ka to otru paņem, bet viņu atstāj mājās?
kas ir tā bēda, ko redzam suņa acīs: viņš apjēdz, ka paliek un viss, vai arī cieš no kādām smalkāmkām jūtām? (šubos, bet domāju, ka tikai pati palikšana bez barveža, nevis graizsirdība moka viņu)

[ingo]

Man vairāk liekas, ka tā ir vēlme būt kopā ar savu baru (kaut vai ar saimnieku tikai). Manējie vienmēr ir ļoti priecīgi kad tiek līdz, kaut vai pie vetārsta, bet līdzi . Diemžēl nesanāk vienmēr paņemt abus, lai kā arī gribētos, tad otrs klaigā vai skrāpē durvis kamēr ejam ārā Kad atkal esam mājās, tad visiem lielie prieki un visas bēdas ir aizmirsušās. Labāk, lai pamazām pierod, ka var nākties pa vienam palikt mājās, jo var gadīties dažādas situācijas, tad tas vismaz nebūs pēkšņs šoks, kā mani nepaņēma

[emy]

manējiem ir tā, ka tam, kurš barvedis ir vienalga, ja viņu nepaņem. Otrs savukārt šausmīgi pārdzīvo, smilkst visu laiku un tup pie durvīm vien. Es biju izdomājusi, ka tas arī no rakstura atkarīgs un tāpēc, ka otrais ieradās pie mums vēlāk un ir ļoti atkarīgs no sava barveža.

[dresetajs]

Skatoties ko gribas panākt. Ja suņa baru, tad tikai kopā; ja komandu ar saimnieku, tad bieži ar katru suni atsevišķi jāstaiga (un ne tikai jāstaiga).

Kādreiz kopā bija divi kucēni, ar 3 mēn starpību. Grūti bija šausmīgi, jo abi bija paņemti vienlaicīgi un vecākais nebija audzināts (a 4. mēn vecumā tas jau ir šausmīgi!) - uzreiz abus bija jāmācā. Pēc kāda laika konstateju, ka suņi burvīgi spēlējas sava starpā, a ar mani spēlēties nemak... Protams ka laboju, + ar apmācību un audzināšanu tapat nodarbojos atsevišķi ar katru
Un arī tagad viennozīmīgi ar katru suni ik pa laiku personīgi gan staigāju, gan nodarbojos, gan piedalos kādos pasākumos. Suņi zin, ka var iet ar mani gan kopā, gan katrs atsevišķi, un tas, kurš paliek majās uztver to mierīgi.

[Retrīvers]

Mani suņi vienmēr lūdzas kopā ar mani iet kaut kur.
Jo iet ārā taču ir forši. Vienalga kur, galvenais, ka ārpus teritorijas.

Viņi tik ļoti nepārdzīvo to, ka ir palikuši vieni, bet gan to, ka nav ārā.
Arī kad bija tikai viens suns, tam pašam patika doties man līdz (izņēmums ir rīts, kad sunim nāca miegs).
Māju dēļ nepaņemšanas neviens nesāk demolēt, bet gan skumt, ja nav paņemts.

No rītiem, kad dodos prom, tad neviens īpaši līdzi skriet negrib, jo pašiem nāk miegs un viņi labprātāk pagulētu.

[Robins]

Nepieradināt katru suni pie iziešanas vienatnē ar saimnieku, it sevišķi, ja viens no tiem ir vecāks un pieredzējušāks, raksturā dominējošāks, var būt vēlāk ne tikai ļoti neērti, bet pat bīstami.
No personīgās pieredzes: vecākā sune mums gan pieredzējušāka, gan fiziski spēcīgāka, pie tam izteikti dominējoša. Tāpēc mazā to ļoti drīz uztvēra kā savu absolūto vadoni, un tā kā mēs laicīgi šo saikni nevājinājām ar atsevišķu nodarbošanos, tas drīz radīja problēmas. Sākot ar - izvedot kucēnu vienu vakarā ārā, viņa bija nedroša, vairāk skatījās apkārt vai nenāk vilks, nekā domāja par to, kāpēc ir izvesta; piemēram uz izstādēm nebija īsti jēgas braukt ar viņu vienu - ja nav līdzi atbalsta grupas, tad pilnīgi nekāda - aizdomājusies, apātiska, neieinteresēta; un ja piemēram pastaigas laikā "vadone" pazūd no redzesloka, var iestāties absolūta panika - suns histēriski riedams skrien kaut kādā virzienā, neko neredz, neko nedzird, tad pagriežas un tāpat skrien citā virzienā - kamēr nejauši neatrod meklēto. Tikpat labi pāri ielai utt.
Ap kādiem 2,5 - 3 gadiem šī problēma vairs īpaši izteikta nebija, bet kaut kādi brīnumi parādās vēl aizvien.

[siicis]

Man ir 3 suņi. vecākajam 4, vidējam 3,5 un mazajam 4 mēn. Vecākais ir arī mājās galvenais, ko visi respektē... viņu vienu atstāt mājās var, bet tad jārēķinās, ka dziedās... tā kā man ir dzīvoklis tad izvairos no tādām lietām. vidējo varu atstāt mierīgi vienu pašu mājās un tāpat ir ar sīko, ka tas viens pats arī labi paliek mājās. Manuprāt sunim ir jāsaprot, ka viņi var kādrei palikt mājās visi trīs, vai divatā, vai viens pats. dzīvē var visādi gadīties.
Bet ja visi kopā tad gan iet kā bars... ja viens kko pamana uz ko riet, tad uzreiz visi pieslēdzas. kgan mazais šobrīd īsti netiek ņemts vērā, jo mežā liels zars viņam liekas, kas tāds uz ko jāuzrej. Bet abi vecākie dara visu kopā kā komanda
suns jau tāpat kā citi zvēri.. veido komandu... tas ir tas pats, kas tikko bija ar tiem 2 suņiem, kas kopīgi uzbruka pārējiem... viņi strādāja kopā savā komandā - barā.

[OrlandoSeaHorse]

Kādreiz mūsu suņu skolotāja teica, ka jaunākajam sunim var rasties "otrā suņa sindroms". t.i. kas viņš par barvedi izvēlas nevis saimnieku, bet gan pirmo suni. To var nepamanīt, ja suņi vislaik ir kopā - ka otrais suns faktiski pilda nevis tiešas saimnieka komandas, bet gan ar pirmā suņa starpniecību saņemtās. Un brīdī, kad jebkāda iemesla dēļ pirmais suns nav klāt - otrais neklausīs, jo nav jau ko klausīt, saimnieka komandas viņš nemaz nezin. Tāpēc ir ļoti jāstrādā ar otro suni atsevišķi, bez pirmā. Tā, lai abi (vai visi, ja vairāki) spētu patstāvīgi sadarboties ar saimnieku.
Mēs laiku pa laikam ejam ar suņiem arī atsevišķās pastaigās. Gan ne garās, jo jāved jau arī otrs būs, bet tā, lai skaidrs, ka var iet (un ko tādā gadījumā dara) un var palikt.

[murkata]

ļoti interesanti
go, ka mazā skatās uz Arčiju pirms ko darīt, esmu ievērojusi un strādāju ar to. pgaidām reti sanāk iziet atsevišķi bet, ņemot vērā to, ka lielais suns ir labi izskolots un nosvērts, mācu kuci arī kopīgās pastaigās, lielos uni nosēdinot atsevišķi, vai sūtot brīvsolī. nav slikti
pastaigā pamatā suns ir kaut kur - ošņājas un skraidelē, bet kucīte ar mani

mājās palikšana nesagādā problēmas - viss mierīgi, pārsvarā guļ.

paldies jums par pieredzes izklāstīšanu. noteikti stāstīšu, kas un kā notiek un kāds progress.

[ingo]

Tiešām , ir ļoti interesanti palasīt citu pieredzi, vēl jo vairāk tāpēc, ka mums tā nebija. Teo un Greisai ir diezgan liela augumu starpība, piedevām 4 gadus viņš bija vienīgais, tāpēc ilgu laiku ciest nevarēja "sīko". Tagad sadzīvo labi, bet vienalga vairāk katrs par sevi, līdz ar to man ir 2 suņi, kuriem abiem es esmu galvenā barā. Nē nu Teo protams ik pa laikam parāda, ka viņš ir pārāks par Greisu, bet Greisa savukārt ļauj Teo tā domāt Mācu Greisu gan vienu, gan kad abi ir kopā, viņa ir pieradusi, ka jāklausa mani, nevis jāskatās, ko Teo teiks

[Rotija]

No savas pieredzes varu teikt,ka ir ĻOTI svarīgi,lai tiktu veltīts laiks katram sunim atsevišķi.
Citādi tiešām var piemesties tas ''otrā suņa sindroms'',ko te jau OSH pieminēja. Sunim nr.2 būs kontakts ar saimnieku tikai caur pirmo suni,jo otrais nekad nav bijis viens vienigais.
Pašai tā bija,kad mūsmājās ienāca otrs suns. Vienu laiku viņš skatījās un darīja tikai to,ko pirmais suns lika tā teikt un pie manis,piemēram,pa tiešo neskrēja,bet skrēja pakaļ pirmajam sunim,jo tas bija boss.
Tiklīdz vairāk pievērsos atsevišķām pastaigām un apmācībai tikai ar suni nr.2,situācija krasi uzlabojās. Tagad arī otrajam sunim ir kontakts ar mani pa tiešo,bet tas nemaina faktu,ka viņš nekad nav bijis vienīgais suns mājās un dažās situācijās tas ir jūtams.
Piemēram,atstāt mājās pirmo suni vienmēr nav bijis vispār nekādu problēmu,bet otrajam tas nācās grūtāk,kamēr saprata,ka arī viņš var palikt viens un tas ir tikai normāli.
Tāpat tagad,kad man jau viņi ir 3gb.,zinu,ka laiks būs vajadzīgs vēl vairāk,lai to veltītu katram atsevišķi.

[OrlandoSeaHorse]

Vēl ienāca prātā: Ja es otrajam saku, kas jādara, tad to saku es, nevis pirmais suns. Nevar ļaut pārņemt vadību. It kā jau vieglāk, zināmā mērā pašregulēšanās, bet es pati spēšu ieviest kārtību.