by Laura » 26 Oct 2011, 15:07
Piedāvāju citu suņinieku vērtējumam rakstu darbu, par kuru pagaidām vēl skaidri nezinu, kur to likt. Tapa viņš kā mājas darbs par normatīvo aktu analīzi, bet man te iesaka, ka vajagot "laist tālāk". Varbūt kādam ir piebildes pie šī?
Rīgas Satiksmes bizness – gudri suņi?
Ikviens suņa īpašnieks pārliecinoši pateiks, ka izbrauciens Rīgas pilsētas sabiedriskajā transportā kopā ar četrkājaino draugu reti ir izklaides pasākums. Lielākoties saimnieki kopā ar saviem suņiem dodas ceļā ar sabiedrisko transportu gadījumos, kad citādi nevar – lai no dažādiem rajoniem nokļūtu nedaudzajos dresūras laukumos, kas ir Rīgā vai – kas daudz bēdīgāk – apmeklētu veterinārārstu.
Tādēļ grūti ir izprotama „Rīgas Satiksmes” cenu un attieksmes politika attiecībā uz sabiedriskā transporta biļetēm pasažieriem, bagāžai un suņiem. Ar 2011.gada 7.jūnijā pieņemtajiem grozījumiem saistošajos noteikumos ir noteikts, ka Rīgas pilsētas sabiedriskajā transportā pārvadājamās bagāžas izmēri (garums, augstums, platums) summā nedrīkst pārsniegt 300 cm. Vienkārši rēķinot, jebkurš kā bezmaksas bagāža pārvadājamais priekšmets var būt 1 m3 tilpumā, kas ir visnotaļ apjomīga krava. Par šādas transporta līdzeklī pārvadāšanai atļautās bagāžas pārvadāšanu vienreizējā bagāžas biļete nav jāiegādājas. Vienreizējā bagāžas biļete jāiegādājas tikai par suņa pārvadāšanu, izņemot gadījumus, ja suns tiek pārvadāts piemērotā somā, kastē vai citā dzīvnieku pārvadāšanai atbilstošā veidā kā rokas bagāža vai kā vājredzīgā pavadonis (pasažierim uzrādot attiecīgu dokumentu). Policijas dienesta suņi tiek pārvadāti bez maksas, policijas darbiniekam uzrādot speciālu dienesta apliecību. Ja ar suņiem - neredzīgo pavadoņiem un dienesta suņiem viss būtu skaidrs, tad kā salīdzināt, piemēram, nelielu suni ar kubikmetru metāllūžņu, ko drīkst pārvadāt bez maksas?
Ja atmet domas par nesamērīgo bagāžas pārvadāšanas maksu par cilvēka labāko draugu, tad jāpievērš uzmanība vēl kādam visai neloģiskam punktam Rīgas Pilsētas Sabiedriskā transporta lietošanas noteikumos. Tātad „dzīvnieka pārvadāšanas tiesības apliecina derīga vienreizējā bagāžas biļete”, bet šo biļeti kopš e-talona jeb viedbiļešu ieviešanas iespējams iegādāties tikai pie transporta līdzekļa vadītāja. Kā zināms, transporta līdzekļa vadītājs vienmēr atrodas tiešā tuvumā transporta līdzekļa priekšējām durvīm, bet „tiesības iekāpt pa priekšējām durvīm ir: gados veciem cilvēkiem un invalīdiem; pasažieriem ar bērniem līdz 7 gadu vecumam; grūtniecēm”. Tāpat, saskaņā ar RD saistošajiem noteikumiem Nr.10, šīm pašām iedzīvotāju grupām paredzētas arī vietas transporta līdzekļa priekšējā daļā. No tā izriet, ka, iekāpjot transporta līdzeklī ar suni, kuram jāiegādājas vienreizējā biļete, ne tikai nedrīkst kāpt pa durvīm, kuras biļetes iegādei būtu vispiemērotākās, bet vēl arī jāspraucas cauri pasažieriem, kuri ieņem vietas vistuvāk vadītājam – atkal jau gados veciem cilvēkiem, cilvēkiem ar maziem bērniem un grūtniecēm. Vēl kāds absurds – ja jau iekāpšana pa priekšējām durvīm ir paredzēta arī pasažieriem ar maziem bērniem, tad jāatceras, ka bērni jau vismaz 100 gadus lielākoties tiek pārvadāti to vecumam atbilstošos ratiņos, bet ar šādu uzparikti visbiežāk ir diezgan nereāli iekļūt transporta līdzeklī tieši pa priekšējām durvīm.
Vēl ļoti interesants punkts ir 2.7.7., kas nosaka, ka aizliegts pārvadāt „dzīvniekus (izņemot suņus, kas pārvadājami atbilstoši 2.6.punktā noteiktajai kārtībai, kā arī izņemot kaķus un citus mazus dzīvniekus, kas pārvadājami krātiņā vai citā atbilstošā veidā saskaņā ar vispārējiem bagāžas pārvadāšanas noteikumiem)”. Interesanti, vai šie noteikumi tapuši, pamatojies uz kādu konkrētu precedentu, kad kāds pasažieri vēlējies Rīgas sabiedriskajā transportā pārvadāt, piemēram, kazu vai āpsi? Kaut gan, pēc 2.7.7. punktā minētās definīcijas āpsis (kas ir diezgan smirdīgs dzīvnieks), iespundēts krātiņā, ir pārvadājams bez maksas, pretēji sunim, kas tomēr ir cilvēka labākais draugs.
Pārejot no šo noteikumu absurdās dabas (īpatnēji, ka noteikumu grozījumi, kas pieņemti šā gada jūnijā, ir saistīti tikai un vienīgi ar izmaiņām, kas attiecas uz suņu un bagāžas pārvadāšanu) pie nepieciešamības vispār kaut kur doties ar suni, jāatceras, ka ikvienam sunim, vai tas būtu mazs un somā pārvadājams vai liels, ir nepieciešama kaut minimāla, bet apmācība. Vispārzināms ir fakts, ka mācīti suņi ir krietni pievilcīgāki sabiedrības locekļi pilsētvidē, nekā, piemēram, nekontrolēti savairojušās klaiņojošu suņu bandas no centra attālākajos mikrorajonos. Ja vienkārši parēķina, cik suņa īpašniekam izmaksā četrkājainā drauga apmācība, tad summa veidojas diezgan iespaidīga. Par piemēru ņemsim mikrorajonā dzīvojošu lielu suni, kam nepieciešama vispārējās paklausības apmācība, kuras nodarbības savukārt notiek citā, ar vienu transporta līdzekli sasniedzamā, mikrorajonā. Tātad, šādam sunim nepieciešamas vidēji 15 apmācību nodarbības, brauciens uz tām visām kopā saimniekam izmaksā 15 Latus, bet sunim – 21 Latu. Ja vēl parēķina, ka nodarbība vidēji maksā 5 Ls, šī suņa apmācīšana par sabiedrībai patīkamu saimniekam būs izmaksājusi 111 Ls.
Nav šaubu, ka Rīgas Satiksmes ienākumu lielāko daļu pilnīgi noteikti neveido ieņēmumi par suņu pārvadāšanu, bet tomēr – vai šādi nosacījumi ir godīgi? Pirmkārt – maksai par suņa pārvadāšanu (skatoties, piemēram, pēc Latvijas Pasažieru vilciena cenu politikas) būtu jābūt mazākai, nekā šis pats brauciens izmaksā viņa saimniekam. Otrkārt – kādēļ mazie un somās pārvadājamie suņi (un tas āpsis krātiņā, ko minēju iepriekš) būtu priviliģējami attiecībā pret lielajiem suņiem. Lielākoties tieši mazie suņi publiskā vidē mēdz izrādīt neargumentētas agresijas pazīmes pretēji saviem lielajiem sugasbrāļiem. Treškārt – ne jau tikai brauciens uz apmācību laukumu ir tas iemesls, kādēļ pasažieriem rodas vajadzība braukt sabiedriskajā transportā kopā ar suni. Ir vēl kāds gadījumu kopums, par kuru šīs analīzes kontekstā aizmirstam aizdomāties – nepieciešamība doties pie veterinārārsta. Labi, ja šāds brauciens ir saistīts ar ikgadējo vakcināciju, bet, ja noticis kāds negadījums, tad veterināro izdevumu lielums mēdz būt neprognozējams, līdz ar to papildus sadārdzinājums 1,40 Ls apmērā par braukšanu transportā īpašniekam var sagādāt nepatīkamus mirkļus.
Varbūt ir pienācis laiks, kad suņu īpašnieki nevis akli pakļausies birokrātu nepamatoti pieņemtajiem lēmumiem (te var minēt arī ikgadējo nodevu par suņa turēšanu Rīgā, ienākumi no kuras tiek novirzīti kaķu (!!!) sterilizācijas programmai), bet kopīgiem spēkiem mēģināsim kaut ko mainīt? Pašvaldība taču strādā mūsu labā, nevis pret mums, vai ne?