9 mēn. vecam mazo šķirņu sunim, problēmas ar čurāšanas vietu.
Kad bija maziņš gāja tikai uz paladziņiem, paaugās (no 4. mēn.) sākām vest ārā, čurāja ārā, kad izved, čurāja iekšā uz sava paladziņa, kad netiek laukā. Ar to viss labi, tas mums apmierina. Problēma sākas, kad paaugās līdz tam vecumam, kad ārā jau sāk celt kāju, uz visiem stabiem, un iedomājas, ka kāja jāceļ arī iekštelpās, un ne kur paladziņš, bet citur, piemēram uz ledusskapja, krēsla kājas utml. Aizbraucam ciemos, ieejam iekšā un pirmais ko viņs izdara ir kkur paceļ kāju (pat, ja tiko ārā pačurājis, un teritorjia viņa sen vairs nav sveša).
Kad pieķeru kauninu, lieku uz paladziņa, saprot, ka slikti darīja. Citereiz purniņu savā peļķē, citreiz uz būdu aizsūtu. Izmēģināti ir visi kaunināšanas veidi, viņam vienalga. No rīta saprata, visu dienu uz palagu godīgi, pa nakti atkal var uz ledusskapja kāju celt, jo neviens nepieķers.
Sāku jau domāt, nebija problēmu, kad viņš negāja arā, gāja smuki uz sava paladziņa, bez nobīdēm.