ash wrote:man ar tā ir diezgan liela sāpe - jūtos, kā slikta saimniece...
mājās spēlējamies, mācamies, darbojamies - uzmanība uz mani, protams. skatās aci nenolaižot. pagalmā - ne un ne. pastaigā - ne un ne.
bez ēdiena var iztikt. uzslava viņam pat kucēna vecumā īpaši nedarbojās, kur nu vēl tagad. tāda sajūta, ka viņu (ārpus mājas) interesē pilnīgi viss, izņemot mani. ja vajadzēs, komandu izpildīs, bet ne jau nu skatoties uz mani.
kārumus suņu skolā neēda, citu suņu klātbutnē kārumu ja pat ieliek mutē - izspļauj.
acīm redzot es esmu nejēga.
protams, ka ņemot īru terjeru, es nedomāju, ka viņš centīsies man no acīm nolasīt vēlmes un steigs tās pildīt, bet nu es cerēju, ka vismaz mīlestību viņš varētu izrādīt...
labi vismaz, ka pastaigas laikā neskrien pavisam tālu prom no manis un ja noslēpjos - skrien un meklē.
Nē, nesatraucies, tu nepavisam neesi slikta saimniece! Nu tādi viņi ir, neatkarīgie džeki. Turklāt vismaz līdz 2 gadiem viņi ir bērni. Tad jau pamazām nobriest arī prātiņš. No acīm tavas vēlmes viņš nekad nelasīs, nav jau VAS, bet par mīlestību toties nešaubies ne mirkli! Un par tām vēlmēm arī - viņi neskatās dievinošām acīm, tas dzirkstošais mirklis, ko tev uzmet ir vairāk vērts, nekā stunda slienainas letarģijas. Un viņš IR pamanījis tevi, tavu noskaņojumu, vai tev viss OK, vai tu ko gribi, pasaki tik, momentā izpildīs! Pat vairāk, nekā pateiksi.... Gadās. Tas aiz lielas centības.
Tā jau pastaigās ejam, astes gaisā, nevienu mums nevajag, paši lieli, gudri, visu zinām, visu izlemjam. Pietiek man pa mālainu kalnu nobraukt uz d. - momentā klāt 2 glābēji, baksta ar purniem, palīdz! Ātrāk, nekā apmācīti pavadoņsuņi. Nu, protams, tā glābšana jau nav atstrādāta, kā mākam, tā darām. Meita iet skriet pēcpusdienās un ņem vienu no suņiem līdzi (ar 2 pagrūti). Ja iet tā, ka es un pārējie suņi paliek mājās uz dīvāna, tad nekas, skrienot. Bet vienreiz mēs gribējām iet pastaigā tā, ka es ar vienu no ĪT un mazo Fusi ejam lēnāk, meita ar otru ĪT skrietu, tad mainītu suņus. Kas tev deva, nekur viņa netika, abi suņi totāli atteicās iet prom no manis.
Aidans pie manis nonāca 4 mēnešu vecumā, it kā jau nemaz ne tik vecs, bet viņš bija jau paspējis padzīvoties pa vairākām mājām: viņa māsiņa salauza kāju un audzētājas draudzene/mammas audzētāja turpat kaimiņos palīdzēja pieskatīt pārējos kucēnus, kamēr to ārstēja. Rezultātā Aidanam tā attieksme bija tāda viegli rezervēta - "jā, es tevi mīlu, bet ja vajadzēs iet kur citur dzīvot, tad es pratīšu to pieņemt". Vienmēr atsaucīgs, bet vienmēr tāda maza procenta daļiņa bija jūtama. Pamazām, es teiktu, ap kādiem 4-5 gadiem tas pārgāja, tagad (6 g.) šķiet, ka bez manis pat elpot nevarot. Labi vismaz, ka mājās darba dienās paliek bez problēmām. Mēs daudz darbojāmies tāpat vien, savam priekam. Uz agility aizkūlāmies. Tas bija pat ļoti labs gājiens, vispārējā suņu vadāmība un sadarbība uzlabojās vienkārši super! Patīk, interesanti, gardumi uzreiz garšīgāki, un arī ārpus nodarbībām klausība vēl tagad ir labāka. Mēs vairs uz laukumu neejam, bet šādus tādus rīkus saliku uz terases, brīvam brīdim.
Ārā, kad palaižu bez pavadām paskrieties, tad es viņus ik pa brīdim saucu sev klāt, nevis lai savāktu, bet lai dotu viņiem iemeslu paskriet manā virzienā. Šie aizskrien, tālu, tālu, es saucu, vicinos rokām (priecīgi, nevis izmisīgi), šie abi joņo klāt, lēcienā noķer gardumu, joņo prom, atkal tālu, atkal saucu, atkal gardums, utt.