Nu mēs pabijām skolā. Nebijām gan pie te minētā vīrieša, bet pie sievietes, pie kuram mācījās mana Ringo māsiņa. Nu teica jau, ka priekš pirmās reizes bijis ok, pašai likās nu tā....bet laikam pa daudz gribu no sava suņa.
Te būs drusku atskaite kā mums gāja. Tātad sazvanījos, lai noskaidrotu ko darīt, instruktore teica lai vedu uz nodarbību, tad apskatīs kas un kā, vai grupas nodarbības mums der. Atnācām, instruktore nobrīnījās, ka gaidījusi monstru, bet te normāls suns (laikam pa telefonu būšu pārāk sabiedējusi, lai gan nebija tāds mērķis). Pienācām pie pārējiem, tad gan nedaudz sabijās, sāka kāpties atpakaļ un es pat nobijos, jo nebiju piefiksējusi, ka karstumā tā novājējis, ka siksna bīstami vaļīga, bet nekas, beidzās labi. No sākuma bija dikti sabijies (abi bijām
) ka tikai skatījās lielām acīm un neko nedarīja. Bet pēc kāda laika sāka sēdēt, ko mājās man jau labi pieprata. Tik ievēroju divus trūkumus mājas apmācībai 1) es viņu mācīju sēdēt sev priekšā, bet skolā jāsēž blakus un viņš kad stāv man blakus diez ko negrib sēdēt, vai arī apsēžas tā, ka ar purnu pret mani, kā priekšā stāvu, tā uzreiz apsēžas. Būs jāpārmāca. 2) viņš man daudz labāk klausa žestam nekā vārdam "sēdēt" (to piefiksēju tieši skolā), bet kad suns man ir blakus to žestu diezgan neiespējami parādīt
Kādu laiku sēdās, bet tad laikam atkal sabijās un nekā, vairs nesēdās (sēdās tikai ja ar purnu pret mani un redz manu seju). Komanda "blakus" ar tiek mācīta ar raustīšanu. Nu labi, viņš man tādu raustīšanu diži pierē neņem un neapvainojas, pašai gan nepatika viņu tā raustīt, lai gan, kad mājās mācījāmies raustīju, bet ne jau tik ilgi no vietas (to otru paņēmienu ar gardumu galīgi neizdevās pie komandas "blakus" pielietot, jo viņam tajos brīžos, kad iet man blakus nekādi gardumi neinteresē). Ja man būtu jūtīgākas dabas suns tad uz šādu apmācību ar raušanu nevestu, bet pie šī eksemplāra šķiet tā darbojas (pārējo gan mācīja ar gardumiem un slavēšanu). Gulēt vēl protams nemācījāmies. Pirmās stunda pagāja pierodot pie svešiniekiem, drusku pasēžot un pastaigājot "blakus" (lasīt es staigāju un viņu raustīju blakus).
Tātad domājam iet atkal. Iemācījos par savu suni tādu lietu, ka viņam par kārumu labāk darbojas uzslava (droši vien līdzsvaram, ja viens suns man mežonīgs rīma, tad otrs uz ceļiem jālūdzas kaut ko apēst). Daudz labāk viņš man sēdēja, ja papliķēju viņam pa plecu un tad saku sēdēt (darbojās 99% gadījumu), nekā ja karinu priekšā kārumu un to saku. Laikam šis pieskāriens viņu nomierina.
Par mūsu skolas biedriem. Bija visvisādi, sākot ar kucēniem un beidzot ar 7 gadīgu skaistuli. Tā ka nebijām vecākie. Domāju kā nu būs, visi tur tādi paklausīgi, bet mans neko neprot (pārējiem jau 6 nodarbība bija), bet neko, sliktāk par citiem klausīja, bet nebija tik traki. Traki, manuprāt, bija vienai (es sauktu par tanti, bet neņemos spriest cik gadīga īsti bija) viņai bija (hmm pilnīgi iespējams, ka kļūdos, jo uzmetu tikai pa gabalu aci un biju par satraukušos lai pētītu) stafordšīrterjers vai kaut kas līdzīgs. Ar uzpurni, trenējās tā patālāk no pārējiem un kad pienāca kāds tuvāk tā sāka izdvest kādas aizpasaulīgas skaņas (pat nezinu kā nausaukt - riet, smilkstēt, šņākt). Un man likās, ka man grūti pastaigā ar savu suni, tagad man liekas, ka man ir vienkārši ideāls pastaigu biedrs.
Turpināsim apmācību un kad būs jau vērā ņemams progress pastāstīšu kā pie tāda tikām.