Lai vieglāk pieņemt pašai lēmumu gribēju apjautāties, vai ir reāla jēga sākt skolot 7 gadīgu amerikāņu buldogu. Vai arī vecumam nav nozīmes? Runa ir par to pašu suni, ko vasaras vidū dabūju "pūrā". Tā nav, ka suns dumjš, sēdi, guli, šurp un fū zina. Bet pēdējās divas iedarbojas vidēji ap 50%. Nu teiksim, vidēji statistiskais suns, kurš komandas zina, bet kuram pašam arī galva ir uz pleciem. Dzīvei privātmājā principā jau varētu iztikt arī ar tādu paklausības līmeni, lai gan man pietrūkst tā drošības sajūta, ka, ieraugot sētā kaimiņu kaķi, es viņu varu atsaukt katru reizi, nevis katru otro Un pastaigās tas būtu daudzkārt svarīgāk, jo pagaidām es personīgi viņu no pavadas nelaižu vaļā vispār, ar vīru kopā pilnīgi tukšā mežā 2x palaidām un pēc suņa uzvedības varēja spriest, ka tās ir pirmās reizes viņa mūžā. Viņš, protams, nekur prom neskrien un ap mums dzīvojās, bet man ir sajūta, ka, ja viņa uzmanību piesaistītu cilvēks vai cits suns, viņš būtu prom momentā. Te ir mans otrs apsvērums - citi suņi. Viņi ir tik ļoti interesanti, ka uz viņiem jāraujas un jāraujas kā trakam. Pilnīgi asociāla uzvedība. Bet viņš ar citiem suņiem nekad neesot ļauts draudzēties. Tagad nesaprotu, grib viņš tos pārējos apēst vai iepazīties? Mēģinājām aiziet pastaigā ar kaimiņu pusaugu kuci, no sākuma viss oki, bet kad kuce ieklabināja viņam degunā (ko viņa ar to gribēja teikt, nesapratu), viņš ņēma ļaunā.
Vienvārdsakot, man ir pavecs suns, kuru es gribētu izskolot klausīgu jo klausīgu (suņu skolā - pati mājās negribu un nemācētu uzņemties), bet viņam ir man nesaprotami "issues" attiecībā uz citiem suņiem. Vai viņš varētu būt ļoti klausīgs arī, ja viņam tomēr izrādītos, ka citi suņi nepatīk? Vai arī viņam visu atlikušo mūžu tomēr būs jādzīvojas pie pastaigu pavadas? vai arī man ar steigu jāpērk uzpurnis un jāiet socializēties? Par jebkuru viedokli priecāšos