Labvakar!

Mans suns (Dilans, 6,5 gadi) pēkšņi negrib iet ārā, nu jau riņķī būs aptuveni 2 nedēļas, kad puika ir sācis uzvesties jocīgi. Viņš negrib iet ne rīta, ne vakara pastaigās, bet dienas pastaigā, kad iet kopā ar abiem saimniekiem - ārā iet labprāt (rīta un vakara pastaigā viņš iet ar katru saimnieku parasti iet atsevišķi). Ja paprasa "brauksim?", kas nozīmētu, ka brauktu ar mašīnu uz mežu vai jūru - ir ļoti priecīgs, sāk lēkāt un pats skrien pa priekšu.

Ēd normāli, aktivitāte normāla, bet uz ielas vienkārši apsēžas un nav izkustināms. Viņam jau kopš kucēnības laikiem ir bail no šāvieniem, bet tagad, ja kaut kur, kaut kāds skaļāks troksnis (ar atbalsi) uz ielas, tad uzreiz velk atpakaļ uz mājām. Arī pirms šīm divām nedēļām, viņam patika iet tikai savus noteiktos maršrutus, nepatika iet pa jaunām ielām vai uz citu pilsētas daļu, bet tagad baidās arī no mūsu ikdienas maršruta un ielas uz kuras dzīvojam.
Vēl tas, ka viņam nepatīk kāpt lejā pa trepēm. Vasarā bijām pie vetārsta, kurš teica, ka iespējams tāpēc, ka noliecot galvu viņam pieiet acīm priekšā "duļķi" un viņš neredz. Bet esmu ievērojusi, ka, ja trepes ir ārā - tad problēmu nav. Problēmas ir kāpņutelpās, īsti gaismas vaina tā nevarētu būt, jo šobrīd kāpņutelpā, kur dzīvojam ir ļoti daudz dienas/dabīgā gaisma. Nezinu vai tas varētu būt kā saistīts ar ārā iešanas problēmām.

Varbūt kādam ir gadījies kas līdzīgs, vai idejas - ko tas varētu liecināt, kur vērsties?

p.s. vienīgais,kas ir mainījies, ka karantīnas dēļ, mēs visi šobrīd esam pa mājām. citādāk viņš pa dienu mēdza būt pāris stundas (no 3-6) viens pats.