Man ir medību suns, kuram dzīves jēga ir dzīt medījumu. Nevis es vai cilvēki vai vienalga, kas cits. Dzīt medījumu.
Izmācīt?
Jūs laikam jokojat?
Es viņu varu iemācīt neskriet pakaļ rajona kaķiem, laukos neķert vistas. bet ja viņš pēkšņi paliktu bez kājām, tad medījumam līstu pakaļ uz vēdera.
Ja nav pieņemams, ka sunim ir spēcīgi instinkti un no dabas ir ielikts, ka jāskrien pakaļ bēgošam zvēram, tad nav ko tādu suni ņemt. Nevis paņemt un tad mēģināt no tā izmācīt. Un nav adekvāti salīdzināt VAS, gribu būt VAS, ar medību škirnes suni, tāpat arī medību škirnē var būt suņi, kuriem nav spēcīgi instinkti un tādu var mēģināt izmācīt, un ir tādi, kuri nebūs izmācāmi.
mežā suni no pavadas atlaižu ļoti reti. Pirms nedēļas palaidu pļaviņā netālu no mājām. Trakās stirnas tāpat izlīda no grāvja tieši suņam degunpriekšā, pēc pāris minūtēm mežā bija visi – gan stirnas, gan suns, tas nekas, ka līdz mežam krietns gabals… Gadās. Variet mani norāt par bezatbildību. Gāju uz mežmalu un gaidīju 30 minūtes, kāmēr atnāca. Ņemot vērā milzīgo stirnu populāciju mūsu dzīvesvietas tuvumā – man suni jātur pie pavadas vienmēr un visur; teorētiski un praktiski – nevaru laist pat savā nožogotajā pagalmā, jo stirnas mēdz pastaigāties arī pa ielu gar māju un domāju, ka pārlekt pār žogu sunim nebūtu grūti.
Lai arī suns labprāt skrien pie velo un staigā pie pavadas, viņa dzīves jēga ir ķert medījumu. Kad vien ir iespēja – vedu viņu uz Falšo zaķi, tas viņam sagādā lielu prieku. Otrs prieks – brīvi izskraidīties pa mežiem un pļavām medījot dzīvniekus – izošņāt pēdas, mēģināt atrast, kad atrasts – dzīt uz saimnieka pusi. Tāpēc regulāri braucam uz pļavu, kura ir ļoti plaša un pārskatāma, ja stirnas tuvumā neredz, laižu suni izskrieties. Reizēm gadās gan zaķi izcelt, gan lapsu atrast. Un arī pa kādai stirnai (parasti jau cenšos stirnas pamanīt ātrāk – mans skatpunkts ir apmēram 1,5 metrus augstāk kā sunim, tas dod iespēju savlaicīgi piesaukt un pielikt pie pavadas). Bet ir gadījumi, kad suns nozūd, lai gan stirnas tuvumā neredz, reizēm kāda stirna izlec deguna priekšā. Nē, man tas nesagādā prieku. Tai pat laikā – es nestādos priekšā, kā suns var noķert sitrnu vai zaķi. Varbūt, ja suņi ir vairāki. Bet 1 pret 1? Un īru terjers ir atlētisks, ar garām kājām, ātrs un izturīgs. Bet tāpat viņam nav izredzes notvert stirnu. Varbūt sniegā, sērsnā. Varbūt ka mazu stirnēnu (šāda apsvēruma pēc pavasaros gan staigājam tikai pie pavadas)
Un neskatoties uz spēcīgajām dziņām – kad es tieku līdz mašīnai arī suns ir klāt un labprātīgi ielec savā vietā. Tas ka viņš prot atgriezties pie saimnieka vēl nenozīmē ka viņš kādreiz varētu tikt izmācīts neskriet pakaļ bēgošam medījumam.
Ak jā – no mežacūkām man ir bail; diemžēl manam sunim gan ne. Reiz aizskrēja cūkas trenkt, zinu, ka cūku atrada pēc tā kā rēja. Un ilgi bija prom. Tajā mežā bijām pirmo reizi, baidījos jau ka apmaldījies, vai ka satraumēts, domas visādas nāca prātā. Bridām meklēt, tikām līdz vietai, kur suns bija cūkas atradis (mednieku ierīkota barošanas vieta meža klajumiņā) uz vienu pusi ceļš, pa kuru atnācām, uz pārējām pusēm biezoknis, cilvēkam tur cauri netikt. Un tik neomulīgi. Esam bijuši tai pat mežā vēl pāris reizes – suns tur staigā palekdamies – atceras, ka cūku bija sastapis, protams brīvsolī netiek tur laists.
Bet piektrītu – ja nevar mežā atlaist no pavadas, tad nav vērts uz turieni doties. Tāpēc uz mežu braucam tikai tad, ja pašiem ko vajag. Vīrs kad brauc sēņot suni nemaz neņem līdz.