Diskusijas par selekciju

[ibika]

ibika, jā, pamanīju, bet es secinu, ka, ja manā citātā pieminētās problēmas attiecinātas uz pusbrāļu un māsu pārošanu, tad, ja runa ir par pavisam māsu un brāļu pārošanu, šīs problēmas var izlīst pat agrāk. Man vienkārši nav skaidrs, kas ir tas, kas liek šādi riskēt - jā, tur rakstīts par īpašībām, eksterjeru, bet vai risks tomēr nav pārlieku liels? Es nerunāju par imbrīdingu uz kādu konkrētu suni, es runāju par šo ekstremālo variantu, kad paaudzēs tiek pāroti tik ļoti tuvas radniecības suņi. Un tiešām, tas pats jautājums, kas otrā topikā - kāpēc tieši pitbuliem tas ir tradicionāli un normāli? Ko viņi zaudē, ja šāds ekstrēms imbrīdings netiek pielietots? Bez slēpta uzbrauciena, zemteksta vai kā cita, tīra ziņkāre . ibika, būtu riktīgi labi, ka Tu neapvainotos, bet mēģinātu izskaidrot, jo Tu tak laikam zini, vai tomēr ne? .

Nu jā, kamēr es te taktiski mēģināju noformulēt domu, tikmēr laikam par vēlu...

Ir daudz un gari jāstāsta, bet īsumā ir tā, ka amerikāņu pitbulterjers - viena šķirne, divi standarti (+ vēl klāt nāk AST ko var UKC reģistrēt kā pitbulus un americam bully t.s. XXL pitbuli), šķirnei nav ne kādi principā ierobežojumi ne izmēros (ir9kg un ir 60 kg), ne krāsās (izņemot merle), tāpēc katrs audzētājs strādā ar konkrētām līnijām, tieši tāpēc vairumā tiek izmantots inbrīdings (kā viņš to veido, tas ir jautājums katram audzētājam). Atgādināšu, ka LV īstu pitbulterjeru ir maz, runājot par konkrēto līnju, cik zinu, tad tāda ir tikai šajā audzētavā un Baltijā tādas nav, tāpēc nevar salīdzināt ar valstīm, kur ir neskaitāmas audzētavas ar konkrētas līnijas suņiem.

[pixy]

ibika, paldies, beidzot kaut kāds izskaidrojums. Par pārējo atbildību nes ne Tu, bet vispār man tas tomēr neliekas kā attaisnojums kaut kam tik ekstremālam. Ja tas tiešām tā

viena šķirne, divi standarti (+ vēl klāt nāk AST ko var UKC reģistrēt kā pitbulus un americam bully t.s. XXL pitbuli), šķirnei nav ne kādi principā ierobežojumi ne izmēros (ir9kg un ir 60 kg), ne krāsās (izņemot merle)

skaidrs, ka ar šķirni ir diezgan liels bardaks ne tikai imbrīdinga jautājumos... Nu ko, katra cilvēka, kurš kāro pēc pitbula, individuālā atbildība...

[Boulevard]

Mani vairs nevar pārsteigt, es jau esmu pieradusi ka ja ir runa par pitbuliet, tad sākas raganu medības.

Nav jau raganu medības. Man ir bulterjers, un es šo to par sabiedrības aizspriedumaino attieksmi pret cīņu suņiem zinu no personiskas pieredzes.
Vienkārši tas viss kopumā, ko jūs par šķirni pastāstiet, atstāj ne visai labu iespaidu. Ja pat es, labvēlīgs klausītājs, to tā uztveru, tad ko vēl teikt par citiem. Iespējams, jums un citiem, kas šķirni mīl, vērts padomāt, ko darīt, lai sabiedrības attieksme kļūtu labvēlīgāka, vairāk piedomāt pie PR.

[ibika]

Varbūt būsiet pamanījis, ka pitbulterjeru audzētāji un īpašnieki neiesaistās diskusijās, vai vispār nekur neparādās, jo vienkārši ir apnicis visu laiku attaisnoties. Varu apgalvot, ka pitbulterjeru īpašnieki ir mēģinājuši daudz un dikti skaidrot, stāstīt, rādīt. Bet diemžēl lielākai sabiedrības daļai patīk dzīvot stereotipos. Pitbulterjers ir tā šķirne, kura tiek vainota gan par to kas ir izdarīts, gan par to kā nav.
Ir grūti runāt par pozitīvu PR, ja pašā šķirnē ir tika daudz dažādu konfliktu un sašķeltības.

[Boulevard]

No savas sunes cilstrakstu dziļumiem izraku šādu piemēru pārdomātam inbrīdingam (tie ir 1970.-ie)
http://ingrus.net/frbull/en/details.php?id=1504
Kā jau te Robins pieminēja - inbrīdings ir aktuāls kaut kā sākumā, lai nostiprinātu vēlamās īpašības un otrādi - ar inbrīdinga palīdzību arī izslēdz nevēlamo gēnu nēsātājus. Tad audzētava sāk veidot savas līnijas, kuras ir vienlaicīgi cita citu papildinošas, bet pietiekami attālas, lai tās varētu savā starpā krustot. Laiku pa laikam tiek meklēti papildinājumi arī no citu audzētavu līnijām, lai ienestu jaunas labas īpašības un arī dažādotu gēnus. Un pamazām, šādā veidā strādājot, audzētava izveido savu šķirnes tipu, kas ir atpazīstams - redzot konkrētu suni, šķirnes pazinēji uzreiz pateiks, no kādas audzētavas tas visdrīzāk nāk.

[Creme de la Creme]

Varbūt būsiet pamanījis, ka pitbulterjeru audzētāji un īpašnieki neiesaistās diskusijās, vai vispār nekur neparādās, jo vienkārši ir apnicis visu laiku attaisnoties. Varu apgalvot, ka pitbulterjeru īpašnieki ir mēģinājuši daudz un dikti skaidrot, stāstīt, rādīt. Bet diemžēl lielākai sabiedrības daļai patīk dzīvot stereotipos. Pitbulterjers ir tā šķirne, kura tiek vainota gan par to kas ir izdarīts, gan par to kā nav.
Ir grūti runāt par pozitīvu PR, ja pašā šķirnē ir tika daudz dažādu konfliktu un sašķeltības.

Nu bet KĀDS tam visam sakars ar tik absurdu pārošanas veidu? Daudzi audzētāji bieži izmanto linebrīdingu (tai skaitā arī es pati). Bet inbrīdings ir pārlieku sarežģita lieta lai ar to tā vienkārši ''spēlētos''. Pieļauju ka to var izmantot 1, 2 reizies. Bet ne jau tik bieži un tik tuvradniecisku! Un te ar šķirni nav nekāda sakara. Tādu inbrīdingu izmanto šķirnes pirmsākumos (kā jau tika minēts). Tādu inbrīdingu izmanto arī tad, kad ''putni galvā'' vai arī ir ''0'' zināšanu par ģenētiku. Un te būs piemērs - mana pirmā suņa ciltsraksti. Ģenētikas pārzinātāji lai pamēģina izrāķināt inbrīdinga pakāpi.

[Maija_Dakota]

Ne velti šo šķirni mēdz saukt par vilku jēra ādā, jo zem eņģeļa cienīga izskata slēpjas īstens terjers ar visām terjeriem piemītošajām ekstrām- nebūt ne miniatūrs augums+ spēcīgi žokļi ar varenu tvērienu+ bezbailīgums un nelokāms raksturs, veiklība utt. Pavisam noteikti tie terjeri, kuri vēl joprojām savā būtībā ir terjeri, nav piemēroti kuram katram.

Mums Rīgas cacibos parasti iekrīt, ka grupas bestā aiz bulterjera noliek bedlingtonu. Katru otro reizi tā "aita" iekož manis audzētājai "cūkai" (lasīt bulterjeram) dibenā Tajā brīdī gribas nožmiegt "aitu", un iestāstīt "cūkai", ka nav jābaidās

[Maija_Dakota]

Ar bulterjeriem ir interesanti - nevarētu teikt, ka šķirne būtu ļoti populāra, bet tas nav traucējis nonākt situācijā, kad sinonīms bulterjeram ir alerģija. Problēma ir liela un visaptveroša, turklāt tur vairs nekādi apzinīgā audzētāja meklējumi nelīdzēs. Kucēnus pērk no pasaules apzinīgākajiem audzētajiem un pasaules labākajām audzētavām un mācās sadzīvot ar sava suņa alerģiju. Piemērs. Cilvēki uz LV atveduši kucēnu no UK audzētavas, kuru audzēts suns ir Crufts uzvarētājs utt. Satikāmies hendlinga skolā. Viena no pirmām lietām, ko dzirdu - bet alerģisks gan ļoti! Vetārste Bokvalde, kuru ir visi iemesli uzskatīt par zinošu un pieredzējušu, atzina, ka, viņasprāt, bulterjeri veselības ziņā ir vēl problemātiskāki par šarpejiem Es no tā nekādu izeju arī neredzu - audzētāji, acīmredzot, jau pieraduši, bet jaunie suņu īpašnieki - pierod

Tieši tā, es pat tik nespiestu uz alerģijām, kā uz tādu vārgulību kopumā. Gladiators ir palicis 100 gadus iepakaļ. Labā ziņa ir tā, ka ir vairāki testi ar ko lielākās problēmas var izskaust, bet tas nemazina parējās problēmas, kuras liela daļa saistītas ar imūno sistēmu.

Viens ļoti bēdīgs piemērs. Bulterjers Mārvins, kura ciltsrakstos ir viss UK bulterjeru zieds, jaunībā Mārvins bija veiksmīgs izstāžu suns. Līdz 5 gadu vecumā sākās problēmas...
http://teirwgwyn.webs.com/marvin.htm
http://teirwgwyn.webs.com/marvinsproblems.htm

Esmu šo suni satikusi, dzīvs, vesels un laimīgs opis bija. Tas pierāda, ka daudzās ķibeles bulterjeros ir ārstējamas. Veselīgumu un dabiskumu gan gribētos vairāk šajā šķirnē. No otras puses, zinot kā tā ir mainīta, nav brīnums.

[Boulevard]

Mums Rīgas cacibos parasti iekrīt, ka grupas bestā aiz bulterjera noliek bedlingtonu. Katru otro reizi tā "aita" iekož manis audzētājai "cūkai" (lasīt bulterjeram) dibenā Tajā brīdī gribas nožmiegt "aitu", un iestāstīt "cūkai", ka nav jābaidās

Nabaga ruksītis!
Tomēr gribas aizlikt labu vārdiņu par jēru Kādā Skonto CACIBā iepazinos ar apburošu bedlingtonu no Zviedrijas audzētavas, kas dzīvo Igaunijā. Neraugoties uz apkārt valdošo kņadu, suns brīvi bez pavadas uzturējās savas kompānijas tuvumā, garāmejošajiem suņiem un cilvēkiem nepievēršot pilnīgi nekādu uzmanību. Viena no inteliģentākajām suņu personībām, ko man jebkad bijis tas gods sastapt

[NARDICUM]

Laikam tas jau ir atkarīgs no iedzimtības un audzināšanas.
Lai arī ko runātu par jagdiem, man nav problēmu izstādīt vairumu manu suņu, nevienam pakaļā viņi nekož.
Bez pavadas CACIBā gan neko vaļā nelaižu, jo apkārt ir daudz neaudzinātu suņu,pie tam visbiežāk tādu šķirņu, par kurām i padomāt nevarētu, un, ja nu kas, manējie parādā diez vai paliks.
Nu man gan vēsturiski visi demokrātijas ieviešanas līdzekļi ir veidojušies uz 50+ kg , tā kā tie nabagi līdz 10 kg ātri saprot, ka viņiem ir tiesības... klusēt

[perro]

Neesmu pārliecināta, ka spēšu pareizi noformulēt savu domu, tāpēc vienkārši aprakstīšu savus nesenos novērojumus par tuvradniecību cilvēkiem.
Kalnos, kur nupat nodzīvoju pusgadu, ir daudz ieleju un ciematu, kas gadsimtiem ilgi ir dzīvojuši izolēti, tāpēc linebreeding un arī inbreeding tur ir bijusi normāla parādība ļoti ilgā vēsturiskā periodā ierobežotā genofonda un sociālo apstākļu dēļ.

Mani novērojumi: cilvēki ļoti sīki augumā, robežojas ar pundurību (1,4 - 1,5 m) gan vīriešiem, gan sievietēm. Cilvēki ir stiegraini, sīksti, kopumā liekais svars novērojams tikai pēc 60-70 gadu vecuma (bet tas var būt saistīts arī ar diētu un dzīves apstākļiem). Daudz iedzimto slimību (Dauna sindroms un līdzīgas). Pēc maniem novērojumiem, kopējais intelekts zemāks par vidējo, lai gan cilvēki ir ļoti jauki un sirsnīgi. Godīgi sakot, pēc redzētā, neko labu par ierobežotu genofondu teikt nevaru. Rezultāts nepārliecina, tiešām.

[NARDICUM]

perro
Jāsaprot, ka piespiedu inbrīdings (nu kad ir ierobežots genofonds un nav izvēles) un pārdomāts inbrīdings nav gluži viens un tas pats.
Cilvēkiem mazais augums varētu būt saistīts ar šīs tautas iedzimtību, neatkarīgi no radniecības, nu nav nekāds noslēpums, ka vidusmēra ķīnietis ir mazāks augumā par vidusmēra skandināvu (jā, skandināvi arī ir ilgstoši dzīvojuši savrup, bet nekādi sīkie tie vikingu pēcteči noteikti nav).
Stiegrainais augums varētu būt saistīts ar diētu un dzīvi augstu kalnos, t.i. ārējiem apstākļiem, kalnos jau parasti nekādi milži nedzīvo.
Skaidrs, ka pie tuvradniecības lien laukā viss recesīvs, tas ir mīnuss.

[NARDICUM]

Čukča savu sievu ciemiņam ļāva izmantot ne jau tāpēc, ka stulbs, bet tāpēc, ka bija novērots, ka no šādiem sakariem dzimst veselīgāki bērni. Arī tauta, kas bija dzīvojusi izolācijā.

[Boulevard]

Un te būs piemērs - mana pirmā suņa ciltsraksti. Ģenētikas pārzinātāji lai pamēģina izrāķināt inbrīdinga pakāpi.

Vispār skarbi. Māte ir sapārota ar savu dēlu, un no šī pārojuma iegūta meita atkal sapārota ar savu tēvu. Drūmākais incests

[Boulevard]

Piemērs, kā ar inbrīdinga palīdzību nostiprina vēlamo mutāciju. Amerikāņu baltie dobermaņi.
Te viss stāsts, arī par to, kāpēc šo mutāciju pavairot nav laba doma.
http://dpca.org/albino/albino_about.htm
Bet īsumā tas notika tā - reiz 1976. gadā divu melnu dobermaņu metienā piedzima krēmkrāsas kuce - zilacaina, ar rozā degunu, pēdām un gļotādām, tur, kur jābūt rūsas krāsas lāsumiem, tur bija balts. Viņu sapāroja ar dominējoši (homozigoti) melnu suni. Piedzima 14 melni kucēni. Pēc tam, balto kuci sapārojot ar dēlu, ieguva metienu, kurā bija arī 2 albīni suni. Dēlu sapāroja arī ar māsu, iegūstot 2 albīnas kuces. Pēc tam albīnus pāroja savā starpā iegūstot tikai albīnus metienus. Rakstā teikts, ka šī mutācija starp amerikāņu dobermaņiem diemžēl ir stipri ievazāta, tai skaitā pat labākajās show līnijās. Tā brīžiem iet ar tiem zaļajiem īkšķīšiem

[Creme de la Creme]

Mūsu gadījumā audzētāja vēlējusies nostiprināt izmēru un krāsu. Loģiski ka tādā veidā to nedara, bet...

[Māra]

Piemērs, kā ar inbrīdinga palīdzību nostiprina vēlamo mutāciju. Amerikāņu baltie dobermaņi.
Te viss stāsts, arī par to, kāpēc šo mutāciju pavairot nav laba doma.
http://dpca.org/albino/albino_about.htm
Bet īsumā tas notika tā - reiz 1976. gadā divu melnu dobermaņu metienā piedzima krēmkrāsas kuce - zilacaina, ar rozā degunu, pēdām un gļotādām, tur, kur jābūt rūsas krāsas lāsumiem, tur bija balts. Viņu sapāroja ar dominējoši (homozigoti) melnu suni. Piedzima 14 melni kucēni. Pēc tam, balto kuci sapārojot ar dēlu, ieguva metienu, kurā bija arī 2 albīni suni. Dēlu sapāroja arī ar māsu, iegūstot 2 albīnas kuces. Pēc tam albīnus pāroja savā starpā iegūstot tikai albīnus metienus. Rakstā teikts, ka šī mutācija starp amerikāņu dobermaņiem diemžēl ir stipri ievazāta, tai skaitā pat labākajās show līnijās. Tā brīžiem iet ar tiem zaļajiem īkšķīšiem

Kā jau jauniņā + blonda kopš dzimšanas - nesapratu. Tātad albīns dobermanis ir slikti? Vai var lūgt vienkāršotāku skaidrojumu šim?

[fedelta]

Kā jau jauniņā + blonda kopš dzimšanas - nesapratu. Tātad albīns dobermanis ir slikti? Vai var lūgt vienkāršotāku skaidrojumu šim?

Kā lasīju jaunākajā astu žurnālā - albīns pats par sevi nav labi, suni praktiski var vest ārā tikai naktī, jo ir jūtīgs pret sauli, bet balts/bēšs suns ar zilām acīm nenozīmē, ka uzreiz ir albīns. Ja tas interesē, iesaku iegādāties pēdējo astu numuru, tur viss sīki un saprotam izklāstīts.

[Māra]

Kā jau jauniņā + blonda kopš dzimšanas - nesapratu. Tātad albīns dobermanis ir slikti? Vai var lūgt vienkāršotāku skaidrojumu šim?

Kā lasīju jaunākajā astu žurnālā - albīns pats par sevi nav labi, suni praktiski var vest ārā tikai naktī, jo ir jūtīgs pret sauli, bet balts/bēšs suns ar zilām acīm nenozīmē, ka uzreiz ir albīns. Ja tas interesē, iesaku iegādāties pēdējo astu numuru, tur viss sīki un saprotam izklāstīts.

Šis tiešām interesē. Noteikti nopirkšu. Paldies!

[Breeder]

Without exception all breeds of dogs are the result of inbreeding:

http://www.westwindgsps.com/linebreeding.htm