AliseM wrote:Nu re - Jūs mani nesapratāt - runa jau neiet par jūsu pārliecinātību, bet gan par apkārtējo cilvēku izjūtām, kad tuvumā pastaigājas suns bez pavadas. Mana rūpe ir par to otru cilvēku, kurš nav un arī nevar būt 100% pārliecināts par pilnīgi sveša suņa uzvedību un tramīgi atskatās, lai saprastu cik droša ir atrašanās tuvumā. Tieši tā es jūtos (un arī tikai pēc kāda nepatīkama gadījuma ar mūsu pašu LKF biedru, kurš bija pietiekoši vieglprātīgs attiecībā uz saviem leonbergeriem - laikam arī bija 100% pārliecināts par savu suņu disciplinētību u.t.t.) un tagad, ja savādāk nevar izvairīties, es atļaujos būt tik nekaunīga un palūdzu tomēr to brīvi palaisto suni paņemt pavadā vismaz uz to brīdi, kamēr es un mana mazā kompānija paiet garām. Mans tagadējais princips ir tāds - labāk lai domā, ka esmu absolūti traka un kašķīga suņu vecene, bet mani suņi ir dzīvi un veseli.
Es domāju, ka tā ir kultūra. Cilvēku kultūra, pat ne izglītošana. Pakratīt ar pirkstu var visiem, bet ja cilvēkam iekšā nav šī kultūra, tad to nevar panākt arī ar pirksta pakratīšanu.
Kā saka "
Cilvēku var izvilkt no Purvciema, bet Purčiku ārā no cilvēka - nekad" (Fb klejoja tāds plakātiņš), sava taisnība tur ir. Ja saimnieka suņi paši nekad nav sakosti un piedzīvoti uzbrukumi, tad viņam vienalga, suns ir vaļā no saites vai nē. Diemžēl Latvijā visbiežāk saskaros ar cilvēku ne-klutūru. Un arī liels procents ir vienkārši neizglītoti par to, ka tā nevar darīt.
Dzīvojot Zviedrijā, tikai vienu reizi esmu sastapusies ar cilvēka nolaidību attiecībā pret suņiem un apkārtējiem.
Arī manā uztverē visiem suņiem jābūt pie pavadas, ja garām iet vēl kāds suns. Tā ir ētika. Tā ir kultūra. Ja gribēs atlaist vaļā un paspēlēties, tad viens otram to var pajautāt un noskaidrot suņu savstarpējās attiecības uz vietas. Nevis saimnieks aizklejo ellē ratā meža otrā galā, kamēr viņa suns skraida pa mežu viens pats un biedē kā cilvēkus tā saimniekus ar suņiem. Nezinot, ko no tāda gaidīt.
Visvairāk man riebjas cilvēku vienaldzība, viņu stulbums patiesībā. Iedomīgu degunu pacēluši slāj garām, kamēr viņu suns nikni rej un kož kājās manam sunim, tikmēr saimnieks - bezkauņa, neliekas ne zinis.
To vajadzētu izvilkt ar kārtīgiem sodiem ārā no cilvēkiem.
Mans suns vienmēr ir pie pavadas, ja es atlaižu, tad pārliecinos, vai apkārt nav citi suņi. Un ja redzeslokā parādās, tad savējo piesaucu un pielieku pie siksnas, PAT JA ZINU, KA VIŅŠ VISPĀR NAV AGRESĪVS un nekad neveidos kašķi. Tā ir kultūra saimnieku vidū, TAM TĀ VIENKĀRŠI IR JĀBŪT.