Ufff, man ar ir šinšilas - 6 gab. Un sākās viss ar to, ka kolēģi uzdāvināja puiku, kuram kompāniju vajadzēja, jo šams viens pats garlaikojās... Un tieši kā uz pasūtījuma ienācās sludinājums, ka cilvēki atdod meitenīti, jo paši vairs negrib turēt (šausmīgos apstākļos bija turēta - kāmju būrī, kur viņai pat vietas apgriezties nebija, no sākuma pat skriet un lēkāt nabags nemācēja).
Un tad jau tas process notika ļoti ātri, jo vecajiem (ciltsmātei ar ciltstēvu, tā teikt
) sadzima pa 2 gab. 2 x gadā, un pēc tam vēl diemžēl aiz pieredzes trūkuma nenošķīrām laicīgi brāļus no māsām un visus kopā no vecākiem (jo maziem šinšilēniem ļooti grūti pateikt, who is who), kā rezultātā dabūjām vēl 6us gab klāt... Vopšem, nedaudz vairāk kā gada laikā bija pilna māja ar šinšilu būriem un totāls izmisums
Vienai daļai mazo atradām jaunas mājas, bet četri tā arī palika pie mums. Turklāt divi no šiem četriem ir akli, jo tuvradnieciski sapārojās
Tā ka - ja puiks un meituks kopā dzīvo - 100 punkti, ka agri vai vēlu būs jaunā paaudze
, var jau sākt domāt, kur šamos likt, jo šobrīd sludinājumos šinsilas ar visiem būriem pakaļ met, un ja nu tu vēl izdomā uzstādīt tādas neizpildāmas prasības kā lielu būri un jēdzīgu kopšanu, tad potenciālo gribētāju skaits strauji samzinās līdz 0...
Taga mums arī ir varena šinšilpils uzbūvēta, katram savs "dzīvoklis" ar ērtībām, kopā puikus ar meiteņiem vairs nelaižam. Un neizskatās ar, ka šie baigi pēc tā sērotu, palikuši daudz draudzīgāki un mīlīgāki, salīdzinot ar to laiku, kad dzīvojās pa vairākiem kopā. Pat lielā kašķīgā mamma ļauj krūtiņu pakasīt un citādi visādi pačubināt, par ko pirms tam pat domāt nebija iespējams - uzreiz bij strūkla acī
Tada, lūk, mana ne pārāk pozitīvā pieredze ar šinšilu pārīšiem. Tomēr pati jau vien vainīga - vairāk vajadzēja palasīties, kā viņiem tur ar to
Bēdīgi ir tas, ka sterilizēt arī viņus īsti nevar, bet mamma + mamma vai puiks + puiks kopā diezko nesadzīvo.
Bet kopumā zvēriņš ļoooooooti feins - saprātīgs, interesants, komunikabls. No mūsējiem sešiem katram savs izteikts raksturs, ar katru savādāk jākomunicē un jānodarbojas.
Pa rokām gan viņiem diezko nepatīk tapt murcītiem dēļ kažociņiem - lai cik mazs mitrums būtu uz cilvēka rokām, tomēr viņu specifiskais kažoks to mitrumu uzsūc, un tas viņiem nepatīk. Bet toties viņiem patīk pašiem ielīst klēpī vai uz pleca pasēdēt, un ja tā vnk ar vienu pirkstu kkur pakribina, pakakli vai aiz auss, rokās neņeot - jeeeee, tā ir lieta!