Ievuci,
pēc manas pieredzes ar leonbergeriem, droši zinu, ka vieglāk ar audzētājiem ir runāt, ja jau "esi viņu klubiņā", tā man bija ar Dzintru, pie kuras es nemūžam nebūtu tikusi, ja Dzintras tētuka saimniekiem nebūtu "pieblatojusies" ar stāstiem par Unkasa pēcnācējiem Latvijā. Tikai tad sekoja zvans Dzintras audzētājai, savukārt, vēlāk, jau laba draudzene būdama, šī sarunāja manai māsai Helēnu, kas 9 mēnešu vecumā kļuva par Leonberger Sieger. Tas nu, diemžēl, ir fakts, ka labos suņus no labām audzētavām ir ļoti, ļoti grūti dabūt. Starp citu, arī šoreiz sarunās ar Rinski, es atsaucos un savu sadarbību ar Vācijas Leo kluba prezidentu, varbūt tieši tas arī palīdzēja.
Tā kā viena mana paziņa arī gribētu Coton puiku, man plāniņš pagaidām ir šāds: svētdien es ĻĻĻĻOOOOOTTIIIIII iedraudzējos ar Riski, un izspiežu no viņas apsolījumu, ka viņa aizrunās kādu labu puiku man uz nākotni.
Tālāk darbības ir šādas: viņa sazvanās ar audzētavu, kur ir labs pārojums, tad es zvanu pati, lielos no visa spēka,tad sūtu aizkustinošas foto ar maziem bērniem un suņiem, un tad, parasti, var tikt pie laba suņa.
Varbūt pamēģinam šādi, lai neatvestu ar līdzīgiem radurakstiem? Rinske ir ļoti prātīga šajā ziņā, man pat līgumā stāv ierakstīts, ka nedrīkstēšu Mimosas kucēnus pārdot audzētavām, kuras viņa negrib, jo zina, ka tur taisa visādas briesmu lietas...
Tā teikt, ja jau kļūsim radinieces...!
