ievish wrote: Bet tieši pret citiem suņiem izpaužas terjeriskums?
Kā redzams, visiem, izņemot asspalvaino foksi, nepamatota agresivitāte ir diskvalificējošs trūkums, bet dabā zinām, ka tas izpaužas ļoti dažādās pakāpēs. Kas tad ir PAREIZAIS terjers? Nejautāju, lai kašķētos, bet saprastu
Te nu bija, attopos ievilkta diskusijā
Bet neko darīt... mīlu terjerus un esmu gatava kreklu pārplēst forumā viņu dēļ
Terjeriskums pret citiem suņiem izpaužas tā, ka terjers nemuks prom, ja viņam uzbruks. Un nebaidīsies. Piemēram, kad manam labsirdīgajam bulcim septiņu mēnešu vecumā uzbruka kaut kāds milzīgs kaukāzieša jauktenis, nogāza gar zemi un iekoda mugurā, tiklīdz monstrs bija aizvilkts prom, bulciņš piecēlās, nopurinājās un gāja tālāk. Bet šādas situācijas priekš terjera rakstura ir ĀRKĀRTĪGI nevēlamas, jo ar laiku terjers var sākt uzskatīt uzbrukumu par labāko aizsardzību.
Pareizais terjers arī ir tas standartos aprakstītais. Tāds, kas ir ļoti pašpārliecināts un bezbailīgs, bet nestaigās apkārt meklējot iespēju
kasīties ar citiem suņiem. Un vēl - terjers ir spītīgs suns. Nevis nepaklausīgs, bet tieši spītīgs un stūrgalvīgs. Šajā ziņā galējs pretstats aitu suņiem. Ļoti patstāvīgs, kas necietīs no
separation anxiety, kad saimnieks aizgājis, bet izbaudīs dzīvi savā nodabā. Šajā ziņā, manuprāt, visai piemērots tiem, kas pa dienām ir prom darbā. Var nemocīties sirdsapziņas pārmetumos, ka sunītis, nabadziņš, būs galīgi sanīcis un
noraudājies Kopumā terjeriem ir ļoti neraksturīgas trokšņu fobijas. Ir terjeri-piromāni, kas izbauda salūta skaistumu, ir tādi, kuriem tas galīgi neinteresē (mans bulcis). Terjeriem ļoti neraksturīga ir agresija pret svešiem cilvēkiem. Ļoti raksturīga - pret maziem grauzējiem
Viņš ir profesionāls grauzēju iznīcinātājs. Ja mājās ir kāmīši un žurciņas, tad ar tiem jāiepazīstina jau mazu kucēnu. Pieaugušu terjeru nevajag atstāt vienatnē ar svešu kāmīti. Viņi nesadraudzēsies
Galvenais izaicinājums, audzinot terjeru, ir pašpārliecinātība, spītība un pašpietiekamība. Viņš ir nevis padevīgs, bet diezgan
lecīgs suns, kur jāatrod īsto mīlestības/stingrības balansu, bet, ja par savu
stingro roku ir šaubas, tad terjers nebūs labākā izvēle. Par tām dažādajām agresijas pakāpēm - jūs jau saprotiet, pašpārliecināts un spītīgs raksturs komplektā ar paviršu attieksmi selekcijā un arī paviršu/neizglītotu attieksmi audzināšanā ir slikta kombinācija. Ja man tagad būtu jāmeklē terjera kucēnu, galvenā uzmanība būtu tieši draudzīgam raksturam, tie ir skandināvu izcelsmes suņi, rietumeiropa, īsāk, tās valstis, kur suņu temperamentam tiek pievērsta pat lielāka uzmanība kā eksterjeram (kaut gan tas arī ir svarīgs)
Svarīgi saprast, ka šķirnes standarts apraksta šķirnīgu suni, atvainojos par tautoloģiju. Ja suns tikai izskatās pēc attiecīgās šķirnes pārstāvja, varbūt pat visai skaista, bet viņam nav standartā aprakstītā rakstura un temperamenta, tad viņš nav šķirnīgs dzīvnieks.