by Laura » 17 May 2010, 18:12
Broča un zibens. Poēma.
Bročeks mierīgi dusinājās uz biroja paklāja. Viņš sapņoja par vēl nenoķertajiem kaķiem un neizraktajiem kurmjiem, miegā viegli čāpstinādams lūpas un skrējiena ritmā kustinādams augšup pavērstās ķepiņas. Bročeks bija izstiepies savā visapmierinātākajā pozā un sapnītī gandrīz, gandrīz noķēris nelietīgo dārza slepkavu kurmi, kad atskanēja šausminošs troksnis. Pavisam tuvu.
Ne mirkli nekavējoties, Bročeks atvēra acis, kuras bez mazākajām iepriekš izbaudītās miega idilles pazīmēm uzreiz modri vērās apkārtējā pasaulē. Tā kā tuvumā nebija manāms nekas tik liels un baiss, lai izdvestu šausminošo rēcienu, Bročeks padomāja, ka tas bijis ļaunais kurmis viņa sapnī. Drošības labad Bročeks, asti pieliecis, atgriezās savā bērnības dienu slēptuvē - migā zem biroja dīvāna. Aizmigt viņam neizdevās, jo šausminošais rēciens pavisam drīz atkārtojās. Tas nokaitināja Bročeku.
Krūtis izriezis, Bročeks nostājās biroja vidū un, purnu paslējis debesīs, ieklausījās gaisā. Gaiss savādi vibrēja, tas lika ieplesties nāsīm un ausīm saslieties uzmanības pilnā pozā. Gaisā bija jaušams kaut kas svešāds, kaut kas aicinošs, kaut kas Bročekam nepieņemams... Tad draudīgā skaņa atkārtojās. Gandrīz vienlaicīgi ar spilgtu gaismas uzliesmojumu.
Bročeks saprata - tas ir niknais debesu suns. Lielais niknais debesu suns, par kuru kādreiz māmiņa bija stāstījusi mazajam Bročiņam un viņa brālīšiem un māsiņai. Tas, kurš aiznes mazos Bročiņus prom, ja tie neklausa savu bārdaino mammīti. Tagad Bročeks ir liels. Viņš atriebsies lielajam nejaukajam debesu sunim par visiem mazajiem, aiznestajiem suņa bērniem.
Vilna uz Bročeka skausta saspringa, viņš sajuta ikvienu matiņu paceļamies niknumā pret lielo debesu suni. Dobjš rējiens izlauzās no Bročeka mutes, tad vēl viens un vēl. Debesu suns vispirms miedza ar savām ugunīgajām acīm un tad atbildēja. Debesu suns izklausījās varens, bet Bročeks gatavojās viņu pārspēt.
Debesu suns neatlaidīgi rūca, līdz Bročeks saprata, ka stāvēšana birojā uz tepiķa neko nedos, lai arī cik ilgi rūkšana un riešana uz lielo debesu suni turpinātos. Viņš devās iznīcināt vienīgo šķērsli starp viņu un lielo debesu suni -- koka durvis. Tās nepadevās ne ar pirmo, ne ar otro reizi. Tikai trešajā mēģinājumā koka durvis padevās un Bročeks izkļuva brīvībā, lai zobs pret zobu stātos pretī lielajam debesu sunim. Saticis debesu suni aci pret aci, Bročeks drīz saprata, ka šis suns pamatīgi siekalojas, kas nemaz nav patīkami. Tas gan nemazināja Bročeka seno naidu pret šo visu mazu suņu biedu -- lielo debesu suni. Bročeka niknie rējieni, dusmās saslietā aste un atieztie zobi palīdzēja -- lielais debesu suns ar ugunīgajām acīm un dobjajiem rēcieniem pamazām attālinājās. Drīz tas bija pavisam tālu prom, tikai slapjums no viņa pilošajām slienām palicis.
Slapjš Bročeks devās mājup ar izrieztu krūti un lepni paceltu galvu. Lielais debesu suns bija aizbiedēts ar Bročekam vislabāk zināmajām metodēm. Tikai Bročeks nezināja, ka jau drīz lielais debesu suns atgriezīsies, lai atkal stātos cīņā...