jā, spēja pielāgoties un organizēt savu dzīvi tā, lai vilks ir paēdis un kaza dzīva, ir liela māksla. taču nebūt negrasos salīdzināt, kā ir citiem un kā ir man. tikai par to, ka bieži novēroju ka suņu labturības jautājumi sāk aiziet tai pašā virzienā, kur modernā pieeja bērnu audzināšānā, kas ilgtermiņā izrādās slikti funkcionējošs modelis. protams, šis filozofiskais jautājums nebūs vietā šai forumā.

kas attiecas uz suņa ienākšanu ģimenē, tad kritiskāki ir pirmie 2 gadi, pēc tam jau dzīvnieks ir pielāgojies dzīvesveidam un ir iedibināta kārtība. taču ir vērts paturēt prātā, ka suņi, arī vienas šķirnes ietvaros mēdz būt ļoti atšķirīgi. ja es salīdzinu abus savus zvērus - tad viens no viņiem spēj izturēt ilgas un smagas slodzes, pēc kurām ilgi un mierīgi atpūšas un arī pēc ilgāka perioda bez izklaidēm un aktivitātēm nejūk prātā un nav nelaimīgs. otrs suns nogurst krietni ātrāk, taču arī pēc pamatīgas nogurdināšanas pie pirmās izdevības darīs blēņas.

ash wrote: tikai par to, ka bieži novēroju ka suņu labturības jautājumi sāk aiziet tai pašā virzienā, kur modernā pieeja bērnu audzināšānā, kas ilgtermiņā izrādās slikti funkcionējošs modelis. protams, šis filozofiskais jautājums nebūs vietā šai forumā.

oij, šito es labprāt sīkāk dzirdētu, jo arī es kā iesācējs aizvien biežāk nemaz nejokojot velku paralēles starp bērnu un suņu audzināšanu