Ši tcu vēsture un izcelsme Ši tcu šķirnes vēsture, līdzīgi kā citu austrumu suņu šķirņēm, ir noslēpumā tīta. Nav precīzas informācijas par izcelsmi un atrodams dažāds skaidrojums.
Šķirnes pirmsākumi atrodami gan Tibetā, gan Ķīnā.
Patreiz šo šķirni kvalificē kā piederīgu Ķīnai, tomēr daudzi ši tcu audzētāji uzskata vairāk par Tibetas,nekā Ķīnas suņu šķirni.
Esmu lasījusi un iepazinusies ar pieejamo informāciju, tālāk būs mans brīvs tulkojums no vairākiem pieejamiem avotiem.
Nepārprotami, ka attīstoties vairāku gadsimtu ilgumā, starp Tibetas un Ķīnas suņu šķirnēm ir daudz neskaidrību.
Vēsturē zināmi laiki, kad tibetieši un ķīnieši sirsnīgi sadarbojušies un bijuši draudzīgi, tomēr, sākot ar VII gs., starp abām tautām norisinājās cīņa un ceļošana, kura ilga 8- 10 mēnešus, starp abām valstīm bija nedroša. Saprotams, ka suņi, kuri devās ceļā līdzi karavānām, bija izturīgi un lielāki par tiem, kurus Tibetas galma pārstāvji dāvināja Ķīnas augstmaņiem. Diplomātisko attiecību nodrošināšanai tibetiešu augstdzimušie par līgavām nolūkoja dižciltīgas Ķīnas jaunavas. Abu dižo kultūru pārstāvji apmainījās ar uzmanības apliecinājumiem caur greznām dāvanām- mazajiem sunīšiem.
Iespējams, jau pirmsākumos, meklējama atšķirība ši tcu izmēros un iespējamā plašā amplitūta. „Karavānu” ši tcu tika augstu vērtēti, tomēr netika uzskatīti par svētajiem, savu „pienesumu” šķirnes attīstībā ir devuši.
Ļeģendas vēsta, ka Mandžūrijas Buda ceļoja kā vienkāršs priesteris ar mazu sunīti ha- pa. Šim mazajam sunītim piemitusi īpašība acumirklī pārvērsties par lauvu un tas ļāva Budam jāt uz sunīša- lauvas muguras. Mandžūrijas imperatori, kurus sauca par „sauli” un „debesu zilgmi” izturējās pret Budas mazo „sunīti- lauvu” vai ”lauvu- sunīti” ar lielu cieņu. Ar sniega lauvu (Tang Sings), kuru uzskata par visu zvēru karali, cieši saista tādas šķirnes kā ši tcu un Tibetas terjers. Lauva ir svēts un godināms dzīvnieks gan Tibetā gan Ķīnā, kaut gan savvaļā nedzīvo nevienā no šīm valstīm. Un ši tcu tulkojams kā „lauva”(
http://victoria-vivat.ucoz.ru).
Abās kultūrās lielā cieņā ir mitoloģija, tomēr vērā ņemams fakts, ka vēsturiskie pieraksti Tibetā netika veikti apmēram līdz 639 gadam. Apgalvo, ka suņu šķirnes Tibetas terjera (kuras pārstāvji, iespējams, ir ši tcu tuvi radinieki un kuri vienmēr asociēti ar Tibetu, nevis Ķīnu) saknes atrodamas jau 800 g.p.m.ē.
Tomēr nav nekādu reālu rakstisku pierādījumu, tāpēc šādu apgalvojumu grūti pamatot.
Senos Tibetas rakstu ruļļos minētas divas suņu šķirnes- Tibetas mastifi, kuri apsargāja karavānas un apdzīvotas vietas, kā arī mazi garspalvaini sunīši..
Vēl viens iemesls, kādēļ Tibeta vairāk kā Ķīna uzskatāma par ši tcu izcelsmes vietu, ir tas, ka senatnē šos suņus tibetieši dāvināja kā nodevu drošai ceļošanai no Tibetas uz Ķīnu. Tibetā suņus senāk nekad nepārdeva, tikai dāvināja, kā arī nopirkt ši tcu kucēnu nebija iespējams.
Senas leģendas vēsta, ka šajos mazajos, garspalvainajos sunīšos iemājojuši mūku gari. Gudrie ši tcu tika uzskatīti par svētiem.
Ir uzskats, ka ši tcu ir lhasas apso no Tibetas un pekinieša no Ķīnas krustojums.
1643 gadā dalai-lama Mandžūrijas dinastijas pārstāvjiem kā dāvanu nosūtīja vairākus mazos „lauvas sunīšus" ši tcu. Kopš tā laika šīe suņi Ķīnas galmā tiek augstu vērtēti.
1908. gadā dalai lama, kā cieņas pierādījumu, Ķīnas imperatora atraitnei Tzu- Hši uzdāvināja mazo lauvu sunīšu pāri. Imperatore augstu novērtēja šo brīnišķīgo dāvanu un izrādīja lielu interesi pret suņiem un turpmāko pavairošanu. Galmā tika uzturēti ap 100 pekiniešu, tomēr imperatore stingri sekoja līdzi tam, lai šķirnes savā starpā nesajauktos un pati sekoja līdzi vaislas darbam un suņu labturēšanai. Suņu kopšana tika uzticēta imperatores pils einuhiem. Labāko ši tcu šķirnes pārstāvju portreti tika gleznoti uz zīda audumiem. Tzu Hsi priekšroku deva zeltainajai (imperatora nama krāsa) ši tcu spalvai un audzēja galvenokārt zeltainas krāsas sunīšus ar baltu atzīmi pierē (ko sauca par īpašu Buddas svētības apliecinājuma zīmi-Buddas skūpstu)un baltu astes galu.. Galma dzejnieki imperatores mīļos ši tcu aprakstīja, kā „..pērles, kas noslīdējušas no Ziedu Zemes skaistās, Viņas Augstības Brīnišķās, Tzu Hši daiļajām lūpām."
Sunīši bija slaveni ārpus galma, tomēr, kā zināms, jebkuru, kas nelikumīgi ieguva sunīti savā īpašumā, gaidīja nāvessods. Zināms arī, ka ši tcu kucēnus, kuri neatbilda imperatores stingrajiem noteiktajiem standartiem, einuhi slepus pārdeva aiz galma robežām.
Pēc imperatores nāves ši tcu audzēšanai tika pievērsta mazāka uzmanība. Jaunajam imperatoram nebija intereses suņu audzēšanā, un vaislas darbu turpināja einuhi pēc saviem ieskatiem.Daudzus gadus ķīnieši pārveidoja mazo tibetieti, veidojot pēc saviem skaistuma etaloniem par „lauvu- sunīti”- saīsināts deguntiņš un kājas, paplatināts galvaskauss, apmatojuma garuma palielināšana. Iespējams, savu lomu „nospēlēja” eksperimentāla krustošana ar pekiniešiem, ķīniešu mopšiem, Maltas un citiem mazo šķirņu sunīšiem, kuri Ķīnā tika ievesti no Persijas, Turcijas un Krievijas. Mandžūrijas dinastijas valdīšana beidzās 1911.g. Valstī izcēlās pilsoņu karš un 1924 gadā imperators spiests bēgt no Ķīnas.
Tomēr 30-to gadu sākumā Pekinā un Šanhajā notika pirmās suņu izstādes un „sunītis- lauva” kļūst par populāru izstāžu šķirni. Tā tiek sadalīta divās grupās (klasēs)- vieglāki un smagāki par 12 mārciņām (5.4kg) suņi un katra klase izstādījās un tika vērtēta atsevišķi. Tomēr, pēc princeses Der Ling ( mācījās Sorbonnā) aprakstītā, imperatora galmā nav bijis neviens suns, smagāks par 5.5 kg.
Japānas iebrukums 1937 gadā pielika galu visām izstādēm. Pēdējais trieciens ši tcu šķirnei Ķīnā tika dots 1949.gadā, kad Ķīnas Komunistiskās partijas līderi lika iznīcināt visus šķirnes suņus.
Ši tcu bija imperatora galma neatņemama sastāvdaļa un tika rūpīgi apsargāti. Šī iemesla dēļ pirmie sunīši Eiropā parādījās tikai 20.gs. 20-os gados. Mēģinājumi izvest ši tcu bijuši jau agrāk, bet pēc nerakstīta likuma, suņiem, kurus vajadzēja izvest, ēdienā slepus iemaisīja smalcinātus stiklus.
Pirmais audzētājs, kuram paveicās izvest ši tcu, bija augsta ranga Norvēģijas ierēdnis Hofmaņa kungs. Divdesmito gadu beigās viņš saņēma norīkojumu uz Ķīnu, un, uzturoties augstās aprindās, varēja iegādāties ši tcu kucēnu, kucīti vārdā Leidza. Nedaudz vēlāk, pateicoties labai reputācijai un draudzībai, viņš savā īpašumā ieguva divus suņu puikas. 1932 gadā savus suņus Hofmanis pārveda uz Oslo. Te radās problēma ar Kennel klubu. Suņus atļāva reģistrēt tikai divus gadus vēlāk, ar nosaukumu „apso”, līdz ar ko ar šo šķirnes nosaukumu apzīmēja dažāda tipa, tomēr līdzīgus suņus. Starp viņiem bija suņi, kuri tuvinājās izskata ziņā mūsdienu ši tcu, pekinietim un lhasas apso.
Eiropā vieni no pimajiem ši tcu audzētājiem bija arī angļu ģenerālis Duglass Braunings ar sievu Monu Brauningu. Dzīvojot Pekinā, viņi nolēma sameklēt un aizvest uz Angliju sunīti- lauvu. Pirmā ši tcu kucīte, kuru iegādājās Brauningi, bija melnbalta. Diemžēl ,kucīte dzemdībās gāja bojā. Nākošā kucīte, kuru viņi iegādājās arī bija melnbalta, dzimusi 1927. gadā, maza auguma. Viņas vārds bija Shu- Ssa. Piemērotu partneri dzimtas turpināšanai bija grūti sameklēt. Tomēr Brauningiem paveicās- kāds ārsts, atgriezdamies mājās Francijā, atdeva jaunu ši tcu puiku. Viņš bija tāda pat krāsojuma, melns ar baltu, smalkas miesasbūves, bet ar pareiziem leņķiem un labām kustībām. Suni sauca Hibou. 1930 gadā piedzima pirmais kucēnu metiens.
Pirmais ši tcu klubs dibināts Anglijā 1935 gadā, pirmais mūsdienu standarts izstrādāts 1948 gadā.
Krievijā pirmie ši tcu tika ievesti pēckara gados no Mongolijas, Ķīnas, Amerikas un Indijas. Ne vienmēr tie bija suņi ar ciltsrakstiem. Pateicoties rūpīgam ciltsdarbam, aukstajām Krievijas ziemām, vidēja izmēra, ar labu apmatojumu un lielisku raksturu Krievijā audzētie ši tcu ieguva atzinību ārzemju viesu vidū. Kucēnus iegādājās un izveda uz tuvējām demokrātiskajām valstīm. Izcilākie pārstāvji kļuva par labiem ciltsvecākiem, kas izveidoja pamatu šķirnes attīstībai valstī (piem. bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā (ņemts no Apvienotās Vācijas Republikas ši tcu kluba oficiālās atskaites 1993.g.)).
Ar ko īpaši atzīmējama šīs šķirnes popularitāte? Par ši tcu runā, ka viņi ir tuvāk cilvēkiem kā suņiem un visaugstāk vērtē cilvēka uzmanību. Pēc kinologa, kura 1935 gadā uzrakstīja brīnišķīgu ši tcu šķirnes aprakstu, madam Lu Zee Yen Lee vārdiem, „neatkarība, savienota ar milzīgu pieķeršanos, reti mēdz būt vienā šķirnē šādā savienojumā.”
Ši tcu valdzina ar savu neparasto eksotisko izskatu- galvas noformējums ar skaistu frizūru top- notu (top-knot), garās ūsas un bārdiņa piedod jautru līdzību ar mazu ķīniešu mandarīnu (augstmani), greznais apmatojums kā mantija klājas pa zemi, astīte bezbēdīgi „uzmesta” uz muguras, kustības atgādina senatnīga burukuģa līgano gaitu no ostas.Galvenā šīs šķirnes burvība ir uzticīgais un vienlaicīgi pašcieņas pilnais raksturs, kā arī katra eksemplāra neatkārtojamā individualitāte.
Avoti:
http://www.shihtzu.orghttp://www.breederretriever.comhttp://www.theshihtzuclub.co.ukhttp://victoria-vivat.ucoz.ruhttp://www.veseliygremlin.comhttp://www.chesvet-line.narod.ru