nezinīte wrote:Saistībā ar pavasara iestāšanos parādījusies nākamā problēma - kā lai pasargāju savas puķu dobes un siltumnīcu. Tas, ko māca skolā - iet blakus, apsēsties, apgulties pareizos leņķos, lēkt pāri barjerai utt., tas viss ir izskatās smuki, bet ļoti maz ko dod sadzīvē un ikdienā mājās ar suni.
Tu pārāk vienkāršoti uz to treniņpadarīšanu skaties. Ir jau tā, kā tu saki - tur māca sēdēt, blakus utt. Bet tas iemāca sunim, glavenokārt, klausīt tavām komandām, lai ko tu arī teiktu. Tas iemāca tev, kā ar suni komunicēt.
Vakar manējā no manis sutu atrāvās. Izskrēja caur sētapakšu pakaļ svešam sunim. Ir mums viena vieta žogā, kur viņa mierīgi tiek ārā. Pietika man nobļauties "Reina, šurp!", kā mans mazais ruksis momentā apstājās un bizoja atpakaļ pie vārtiņiem ar vainīgu sejas izteiksmi.
Ar tavu prblēmu tikām ļoti vienkārši galā pašā kucēnībā. Neļāvu nekur neko rakt. Un viņa ātri vien saprata, ka mūsu dārzs nav paredzēts rakšanai. Savos smukumdārzos ļauju viņai iet. Viņa neko sliktu tur nedara. Tikai paostās un iet tālāk. Un tā kā man tomēr suņu-meitene, tad arī apskādēt manus stādus viņa nevar (hehehe, tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc kucīti ņēmām).
Tā kā viss tavās rokās - vaktē savu suņubērnu un māci, ko drīkst un ko nedrīkst. Nu, ja galīgi neizdodas, tad vienmēr var tās mazās sētiņas apkārt uztaisīt. Mums tā daudzi kaimiņi dara.