Sveiki!
Jau vairāk kā gadu nāku šeit lasīt blogus. Nekad nedomāju,ka arī es šeit rakstīšu, taču šodien uznāca liela iedvesma,un kāpēc gan nē?
Jau kopš bērnības es zināju- man būs suns! Visi mēğinājumi izlūgties vecākiem suni beidzās neveiksmīgi, taču es zināju, es būšu saimniece kādam sunim.
Izvācoties no vecāku mājām pa galvu skraidīja tikai viena doma- suns,suns,suns...
Tā kā mans sapnis vienmēr bijis Džeka rassella terjers (atzīšos,ka par viņiem safanojos ,kad maziņa lasīju tīņu žurnālu,kurā bija raksts par Aiju Andrejevu un viņas diviem raseliem) ,tad nu gāju sludinājumos un skatījos,kādi tur raseli ir. Neviens neiekrita sirsniņā, sabēdājos, bet mierināju sevi,ka "īstais" vēl jāpagaida nedaudz.
Un te nu viņš bija, pēc gadu ilgas skatīšanās sludinājumos ,es viņu atradu!!!
Viņš,pēdējais no metiena, balts un īpašs. Tajā pašā dienā arī braucām viņu apciemot.
Liels satraukums,es trīcu un drebu, un mēs esam klāt. Mans mazais jociņš -spociņš izskrien no kāpņutelpas un man pa taisno klēpī iekšā,uzmet mega burvīgu skatienu un es saprotu, tas ir mans-mans īpašais,mans ilgi gribētais un meklētais.
Pēc vairāku stundu pārrunām, mēs parakstam visus papīrus un viss, tā beidzot ir realitāte- man ir mans sapņu suns!!
Pusgadu nodzīvojot kopā, man zvans no viņa audzētāja ,kurš paziņo,ka kaut kādi cilvēki pēc 2 dienām izbrauc no valsts un steigā atdod pēdējos 2 no metiena palikušos kucēnus.. Sirds jau saka jā,ņem ciet, bet realitātē es sapratu,ka vēl vienu suni tagad nevaru.
Paiet diena, bet doma par vēl vienu raselu nepāriet,zvanu mistiskajiem cilvēkiem un prasu vai kucēni atdoti..Esot palikusi vēl pēdējā meitenīte. Pierunāju puisi aizbraukt apskatīties, ar domu,ka man viņa notiekti tā pat neiekritīs sirdī un nebūs tā sajūta kā ar Bianco. Bet es tik ļoti kļūdījos,nu tik ļoti,ka mājās devos ar viņu- Tea!
Tāda nu man tagad dzīve, ar manu superpāri TeBi