Ilgu laiku mūsu mājās suņu nebija. Bija kāmiji, papagaiļi, žurkas- bet ne suņi. Arī es īpaši negribēju, jā man patika papaijāt un tā, bet savu nē. Atceros, kā smējos par blondīnēm ar maziem suņiem, baidījos no stafiem, bulterjeriem.
Bet, tad pienāca liktenīgais 13.05.2007. Tā bija Mātes diena. Pie manas omas, bija atnācis ciemos viņas dēls. Kad viņš jau gāja projām, lejā pie loga viņs pasauca manu mammu, lai ārti nāk pie viņa. Es prasīju, kas noticis, viņa atbildēja:"Ilmārs atradis, mazu, "krutu" sunīti!" Mamma uznesa augšā mazo sunīti. Apmēram 1.5kg smagu, melnu ar stāvām auštelēm.Iemīlējos no pirmā acu uzmetiena. Visu dienu, tikam meklēti saimnieki, bet es mammai jau nemanāmi pajautāju:"Ja neatradīsim saimniekus, varēsim paturēt?" Uz ko viņa atbildēja apstiprinoši. Tika tālāk meklēti saimnieki, bet es klusībā pie sevis cerēju, ka neatradīsies. Tagad es saprotu, cik tas bija savtīgi, bet tā bija. Es ar māsu jau sākām internetā meklēt info par šķirni. Nu kā, ja mazs suns- tātad čivava, nav variantu. Skatamies, skatamies, bet nu kaut kas nav. Viņa ir citādāka. 21.00 vakarā zvans pie durvīm, es turu sunīti klēpī un aiz durvīm kalusos. Tur krievu valodā prasa:"Vai jūs neesat redzējuši melnu, mazu suņiti? " Un es saprotu- viss suņa man nebūs. Izrādās viņu sauc Margo un pieder mūsu kaimiņiem, un šķirne ir Krievu toi terjers. Viņai bija 9mēneši . Bet mēs brīnijāmies,kā mēs neesam ievērojuši, ka kaimiņiem ir suns. Izrādas- viņi viņu ārā vispār neved(tā tas ir vēl šodien). Suni aizved, bet es palieku raudot.
Pēc kāda laika mammai saku, ka vasarā strādāšu un pelnīšu sunim. Internetā meklēju sludinājumus aptuvenā cena 200ls. Pag, bet blakus tādi paši suņi un cena 400-500ls...āāā ar ciltsrakstiem. Da priekškam man cilstraksti pa 200ls, iztikšu bez, tie jau tikai, lai palielītos.
08.06.2007- diena pirms mana 9.klases izlaiduma. Vakarā māsa kaut ko slepeni runā ar mammu un pasaka man, ka aizbrauks nopirkt smaržas. Es saku, ka gribu līdzi, bet viņa strikti pasaka nē. Māsa aizbrauca. Mamma dīdās dīdās. Līdz mani pasauca un saka:"Sanita aizbrauca pirkt tev dāvanu!" Mani minējumi- fotoaparāts, dāvanu karte. Bet mamma saka: "Nē suni!" Es neticēju, līdz mamma pārliecināja, ka tas nopietni. Man sākās histērija. Es raudāju kā negudra un zvanīju māsai-brauc atpakaļ. Māsa atbrauca, es raudu, saku ka nezinu vai patiešām gribu, ka tā ir atbildība. Trīcēju pie visām miesām. līdz māsa pajautāja : "Tu gribi suni?" Es teicu nu jā, bet. Māsa pateica :"viss skairds, tu gribi un aizgāja." Tās bija mokošākās trīs stundas manā dzivē. Te es raudāju, te priecājos. Gaidīju mājās savu suņu puiku. Domāju vārdu. 24.00 atbrauca māsa un viņa rokās bija 500g smags melns kunkulītis. Man pat bija bail viņu paņemt rokās. Noklājām zemē viņa paladziņu un pirmais, ko viņš izdarīja bija- pačurāja uz tā. Man kā akmens no sirds nokrita, jo biju dzirdējusi, par nebeidzamajām kucēnu peļķēm. Pirmais šoks, bet tā taču ir meitene, es gribēju puiku. Māsa stāstīja, ka mazā meitenīte pati pie viņas atnāca un viņa pat neesot skatījusies viņas dzimumu. Otrais šoks- Kur aste? Māsa saka izaugs(aug vēl šo baltu dien, aste viņai kupēta). Re cik plašas man mums bija zināšanas par suņiem.
Pirmā nakts mazā pikst un neguļ, es neguļu- turi suni un domāju vārdu. Nezinu no kurienies galvā ienāk vārds Šēra un ģmene arī šo vārdu akceptē. Savā izlaidumā ganrīz aizmigu, un skrēju mājās cik vien ātri varēja- jo man tak ir suns.
Šēra- pirmā diena mājās.