ievish par un ap suņiem (un varbūt arī citām tēmām)...

[Korfa]

abām ar Grilroy labi snāk man ar patīk lasīt jūsu blogus.

[ievish]

Ui, paldies, maksi, Korfa! Pilnīgi samulsu...

[ievish]

Šodien beidzot sarunājām kopīgu pastaigu ar adze un vipetpuiku Morisu. Kāpēc beidzot? Pirms pāris nedēļām kādā vējainā un vēsā dienā viņus satikām pludmalē un reizē nācām atpakaļ uz pilsētas pusi. Moriss gandrīz visu atpakaļceļu riedams mācās virsū Rufusam, bet Rufuss kā jau nosvērts džentlmenis labākajos gados, uzmācīgo pusaudzi ignorēja vai pagrieza pakaļgalu, lai nelēkā gar galvu. Pēc šīs nejaušās satikšanās vairākas reizes mēģinājām sarunāt kopīgu pastaigu, bet kaut kā nesanāca...

Šodien dienas otrajā pusē adze atrakstīja, ka pēc pieciem grasās doties uz jūru, lai puika dabū izskrieties. Man laiks derēja un teicu, ka pievienosimies. Pēc darba aizskrēju mājās pārģērbties, paķēru kameru, suni no senču sētas un laidām uz jūras pusi. Stāvlaukumā pie "Pirātu salas" satikām ar auto atbraukušos adze un Morisu un devāmies uz jūras pusi.
Kaut arī plkst. tuvojās sešiem, cepināja nežēlīgi. Rufuss smagi elsa vēl neticis līdz kāpām. Un pirmo reizi redzēju, ka, ejot pa kāpām, suns vienkārši apguļas krūma ēnā, lai pagaidītu atpalicējus. Izgājām kaut kur nūdistu pludmales otrajā pusē un Rufs jau no kāpām atpakaļ neskatīdamies paņēma vagu jūras virzienā, pa ceļam paskriedams garām ģimenītei ar mazu bērnu, kas netālu no suņa pakrita smiltīs. Rufs viņam pat nepievērsa uzmanību - veldzējošā jūra bija tik tuvu!
Izgājām no nūdistu pludmales un arī es ielīdu nopeldēties. Ūdens bija vēsāks kā vakar, jo jau otro dienu pūta ziemeļu vējš, kas sasilušo ūdeni aizdzina tālāk uz dienvidiem. Rufus priecīgi peldēja līdzi, lai arī vilņi dziļumā, klusi pielavīdamies no aizmugures, ne vienu reizi vien pārskalojās pāri viņa galvai. adze un Moriss palika krastā.
Pēc peldes pabildēju Morisu un lēnām devāmies gar krastu uz priekšu. Suņu un cilvēku arī tālāk, ārpus oficiālajām pludmalēm bija daudz. Tas pateicoties karstajam laikam un vieglajai piebraukšanai pie jūras, jo sevišķi tagad, kad pēc NATO mācībām padomju laika betona armijas daļas ceļš ir pielabots. Tas pats ceļš, uz kura pirms tā remonta mazliet vairāk kā gadu atpakaļ pārsitu sava sēdinātā golfa karteri.
Kad pagājām garām otrajiem pāļiem un tuvojāmies amīšu mācībām izbūvētajai piebrauktuvei pie jūras, suņu kļuva arvien vairāk, tādēļ griezāmies riņķī un lēnā tempā devāmies atpakaļ. Tie paši un vēl citi suņi, kas prom ceļā, un jau tuvojāmies pilsētas pludmalēm.
Kad sasniedzām nūdistu pludmali, paņēmām suņus pavadās, cilvēku, kam varētu nepatikt neatļauta suņu skraidīšana pilsētas pludmalē, tur bija pietiekami daudz. Tālumā, pilsētas virzienā, ieraudzīju vēl vienu suni un saimnieku. Pēc formām izskatījās, kā brex ar Čigeru un tā arī bija. brex un Čigeru jau vienu reizi pludmalē bijām satikuši. Toreiz, kad uz pilsētas pusi devāmies reizē ar afgāņu kurta kucīti Leksu. Čigeram Rufuss nepatika. Viņam vispār nepatīkot lieli suņi. Tas kopš tās reizes, kad divi VASveidīgie Ogrē viņu gandrīz nokoda. Pirmajā tikšanās reizē Čigers spalvu uz muguras bija sacēlis gaisā, bet spītīgi atkal skatījās uz Rufusa pusi, ne uz skaistu blondīni Leksu turpat blakus.
Čigers arī bija pie pavadas. Tuvojoties viņiem, redzēju, ka Čigers raujas aiz brex muguras un atkal ir sapūties uz Rufusu, kaut arī ir priecīgs par sava pastaigu biedra Morisa satikšanu. Pagājām tālāk, uz nūdistu pludmales beigām un palaidām suņus padauzīties. Patiesībā jau Morisu un Čigeru. Puikas aizrautīgi skraidīja un plēsās savā starpā, viens otram mēģinādami ierādīt, kurš ir galvenais. Rufuss ar skaidri manāmu neizpratni ģīmī uz abiem noskatījās no malas, spiezdamies man pie kājām un brīžam aiz tām aizslēpdamies. Pēc suņu izdauzīšanās un saimnieču papļāpāšanas mēs ar Rufusu, Morisu un adze turpinājām ceļu atpakaļ uz stāvlaukumu, bet brex un Čigers devās tālāk. Debesis lēnām nomācās un pūta patīkams, viegli atspirdzinošs vējiņš. Stāvlaukumā atvadījāmies un katrs devāmies uz savām mājam. Starp citu, adze un Moriss dzīvo mājā, kas ir pa vidu manai mājai sētas vidū un manu vecāku mājai ielas otrā pusē, tā teikt - esam kaimiņi.

Par suņu uzvedību - Moriss un Rufuss mierīgi pastāvēja līdzās. Kad jaunulis uzmācās pārāk traki, Rufs viņu mazliet padzina nost. Rufs nav no rotaļīgajiem suņiem un reizēm padauzās tikai ar mani. Mums ir kāju spēle, ko spēlējam jau gadiem - es mēģinu Rufusam uzkāpt uz kājām, viņš tās meistarīgi savāc un mēģina iekost manējās. Šī spēle gan ir tikai mums diviem, citiem kājās netiek kosts un arī man tikai tad, kad spēlējam kāju spēli. Rufs, staigājot kopā ar Morisu bija krietni vieglāk atsaucams. Skrēja pie manis pat pa lielu gabalu, kad bija uzņēmis kursu uz kādu suni, ko viņš gandrīz nekad nedara, tāpēc jāsavāc pirms pārāk attālinās no manis. Pa brīžam Rufs man pinās pa kājām, kā mazliet samulsis no neierastās situācijas. Līdz šim citus suņus esam tikai periodiski satikuši jau staigājot. Čigers kaut sākumā tāpat kā pirmajā reizē spalvu uz muguras bija sacēlis gaisā, pēc brīža to nolaida un vēlāk jau izrādīja piesardzīgu interesi par Rufu.

Šovakar visu vakaru ārā viegli līņā un pa stūriem ducina un zibina negaiss. Nogurusi pēc garās pastaigas un karstās dienas, sēžu netā. Vienu brīdi pie loga piegājusi, ārā ieraudzīju krāšņus zibeņu līkločus. Paķēru istabas vidū stāvošo statīvu un turpat uz plauktiņa nolikto kameru, sameklēju kādā no manām trīs fotosomām norakto trosīti un pie atvērtā loga drudžaini visu uzliku zibens bildēšanai. Bet zibens šovakar ar mani spēlējās, tas zibināja kā reiz tur, kur nebija pavērsts kameras objektīvs. Pusstundas laikā, par spīti krāšņajai zibeņošanai aiz loga biju ieguvusi tikai apmēram pusotru normālu bildi - vienu ar garlaicīgi taisnu zibens svītru pa vidu bildei un kādas trīs ar ļoti niecīgiem zibens atzariem uz dažādās bilžu vietās. Es uz negaisu smagi apvainojos, pastiepu malā statīvu, aizvēru logu un gāju tālāk sēdēt netā.

Foto atskaitei par šodienu spēka un gribēšanās vairs nepietika. To kādu citu dienu...

Ārā vēl joprojām viegli līst un pa stūriem ducina un zibina negaiss.

[ievish]

Kā šorīt, atnākot uz darbu, secināju pēc sarunas ar dežuranti, arī pie mums negaiss ap trijiem naktī esot atvilcies krietni tuvāk nekā vakarā - esot bijis pamatīgs grāviens. Es tajā laikā pie atvērta vēdināšanas lodziņa gulēju kā nosista un i nebūtu zinājusi, ja kāds nebūtu pateicis
Šovasar esmu nonākusi pie secinājuma, ka pirmās divas stundas pēc aizmigšanas man ir nenormālo ciešs miegs, varu gulēt gandrīz jebkādos apstākļos un arī nedzirdēt modinātāju. Pēc tam jau organisms atkal kļūst uzmanīgs un arī skaļāki trokšņi var pamodināt, kaut arī vēl neesi lāgā izgulējies.

[ievish]

Solītā foto atskaite.

Morisam kociņš ir svēta lieta.



Ko tad es, es jau neko!


Kociņš nav šķērslis skriešanai, tieši otrādi.


Jāpiestāj uz brīdi.



Un atkal skrienam!


Arī šitam milzu lempim var apskriet riņķī.

[ievish]

Hei, kas Tev tu ir, mazais?


Parādi man ar!


Nekā nebija, tas ir mans! Pazūdi!


Mans, tikai mans, meklē pats savu.


Kurts ne tikai skrien, bet arī levitē.


Atrodiet kurtu!

[ievish]

Suņu kung-fu Čigera un Morisa izpildījumā.


Puikām taču arī jāpaskrien.


Suņu kung-fu. Otrais dublis.


Rufam atliek tikai noskatīties no malas, neies jau sevi pārpūlēt.


Bet patiesībā mēs esam draudzīgi

[Andrushka]

Jums tur kolosāli!

[ievish]

Jums tur kolosāli!

Nu, bet, PROTAMS!

[ievish]

Aizvakar vakarā pēc komandējuma Rīgā mājās biju desmitos vakarā, nosalusi un nogurusi, savukārt, vakardienas vakars pagāja, iepazīstot twittera jaukumus (tas pasākums ir vēl vairāk sevī iesūcošs kā draugiem.lv, jo tev šķiet – kas tad tur, īsi ierakstiņi, ātri izlasīt, bet, kad pieķeries visādiem foršu un interesantu cilvēku domu graudiem, jo sevišķi, ja daļu no šiem cilvēkiem pat vairāk vai mazāk pavirši pazīsti, nemaz nav tik viegli tikt ārā ), tā nu vakar iesākto ceturtdienas pastaigas aprakstu, pabeidzu tikai šodien.

Aizvakar pamodos agri. To jums saka cilvēks, kas pēdējā laikā ceļas plkst. sešos. Agri bija ap pieciem. Bez modinātāja. Iepriekšējā vakarā atlūzu ap vienpadsmitiem un šķiet, ka organisms vēstīja, ka sešas stundas miega tam ir pilnīgi pietiekami. Uztaisīju rīta kafiju un ieslēdzu datoru. Uz Rīgu bija paredzēts braukt ar autobusu, turklāt darīšanas Rīgā bija ierobežotas tikai ar darba dienu, bet ne konkrētu laiku, nolēmu braukt nevis 7:20, bet 10:00 un iziet vēl rīta pastaigā ar Rufusu. Tas nabags manas iepriekšējo pāris dienu trakās strādāšanas dēļ nebija ticis ārpus savas sētas. Savu suni jau izvestu arī garākā pastaigā, ne tikai pačurināt, jo viņš vienkārši būtu tev acu priekšā mājās, bet ar tādu, kas tevi mājās nevajā ar žēlīgu acu skatienu, reizēm sanāk visādi... Starp citu, Rufuss esot pasācis skriet iekšā mājā uz fiksētā telefona zvanu. Kāpēc? Tāpēc, ka pa to reizēm var dzirdēt manu balsi, kad mammai zvanu no darba.

Pamostoties ārā vēl bija tumšs. Debesis nomākušās pelēkas. Viegls vējš lēnām nesa mākoņus. Lai gan ļoti liels dzestrums no atvērtā loga nevilka, tomēr saģērbos mazliet siltāk kā parasti, t.i. pusbiksēs un siltākā kokvilnas jakā. Izejot ārā secināju, ka galīgi nav auksti un jau sāku nožēlot jakas izvēli, bet tomēr devos tālāk. Putni vairs no rītiem nevītero tā kā pavasarī vai vasaras pirmajā pusē, šķiet, ka gatavošanās rudenim neprasa krāšņu dziesmu pavadījumu. Vienīgo troksni taisīja sudrabkaiju kolonija uz pretējās piecstāvenes jumta. Viņas tagad, augustā, pasākušas no rītiem līdz ar gaismu bļaustīties. Tas mūsu ar attīstītu un pilsētas vadības atbalstītu sūdzēšanās kultūru apveltītās pilsētiņas iedzīvotāju vidū izraisījusi žēlošanos par kaiju pārlieko savairošanos un skaļumu. Tas nekas, ka paši vainīgi pie šādas notikumu norises – misenes ar ēdiena paliekām stāv atvērtas, tantes baro ne tikai kaķus, bet arī kaijas, tām ir ko ēst, tās savairojas. Dabas likumi ir vienkārši.

Rufs un vecāku runčelis Hoskins gaidīja sētā pie ārdurvīm. Suns mani ieraugot, sāka smilkstēt un priecāties. Tik ļoti bija sapriecājies, ka kamēr apliku kakla siksnu no sajūsmas vairs nevarēja nosēdēt, ļima pakaļkājas. Starp citu, vienu laiku viņam priecājoties ļāvu lekt virsū, jo mugurā uz pastaigu parasti nav izejamās drēbes, bet tad apnika, ka viņš man aiz lieliem priekiem visas rokas noskrāpē, un atmācīju šo niķi pāris dienās. Tagad viņš luncinādamies paskraida man riņķī vai ar ārkārtīgi priecīgu izteiksmi purnā sēž man pretī, vai arī, ja aizpļāpājos ar mammu – apguļas netālu man uzgriezis muguru – tipa apvainojies, bet tai pat laikā uzmana katru manu kustību. Vārdu sakot prieks par pastaigu ir milzīgs, šķiet, ka viņš būtu gatavs iet staigāt jebkādos laika apstākļos, arī pašā vasaras dienas vidus karstumā, tas nekas, ka būtu aizelsies jau pēc pirmā kilometra, jo kažoks ta pabiezs.

Suns, protams, pamodināja blakus istabā guļošos vecākus Tēvs uz darbu ceļas tikai septiņos, bet plkst. rādīja pusseptiņus.

Ir ārkārtīgi interesanti tādā agrumā paieties pa pilsētu. To secināju jau pagājušajā rudenī, kad ap šādu rīta stundu katru darba dienu pirms došanās uz augstskolu izbraucu stundu garu riņķi ar velo (pilsēta gan bija tikai apļa sākumā un beigās). Ar veļuku traucoties, jo es parasti braucu ar ātrumu virs 25 km/h, nav iespējams tik labi noķert garām slīdošo cilvēku emocijas, kā ejot kājām, tāpēc tas vien ir neslikts iemesls agrām rīta pastaigām ar suni. Esmu vērotājs un funktierētājs par cilvēka būtību, mani tas aizrauj. Te prātā nāk pagājušajā 6dienā ArtCampā fotomākslinieces Valentīnas Doveiko teiktais – ja no rīta gribat fotografēt pilsētu un cilvēkus un pamostieties tikai ap plkst. astoņiem, varat mierīgi gulēt tālāk, viss interesantais notiek agrāk.

Rufs, kā jau parasti, priecīgi ošņāja un apčurāja visus žogus un stūrus pa ceļam līdz mežam. Tika sariedināti arī ārā esošie privātmāju suņi – spalvainais mežonis pretī futbola stadionam (viņš gan rej, turklāt ar nenormālu niknumu, tikai uz lieliem suņiem, mazos ignorē), vecais klibais jauktenis pretī bērnudārzam „Vāverīte”, vilks ar laringītu pāris mājas tālāk. Pārējie vēl, šķiet, saldi gulēja.

Cilvēki. To pa ceļam nebija daudz, lielākā daļa uz darbu dodas tikai pirms astoņiem. No kaimiņu sētas mums priekšā iznāca sieviete ap 40, tērpusies džinsa miņikos. Viņa to varēja atļauties kājas bija slaidas, iedegušas un sportiskas, pēc izskata krietni jaunākas kā seja. Tās labu ceļa gabalu mums smuki vīdēja priekšā. Uz nākamā stūra pie gājēju pārejas kāda sirma kundzīte, šķiet, gaidīja transportu, jo stāvēja pie krustojuma, bažīgi lūkodamās riņķī. Pretējā ielas pusē kāda sieviete pēc 40 bija izvedusi pastaigā jorku, kas mūs ieraudzījis sāka raustīt pavadu un riet uz mūsu pusi. Rufs izrādīja interesi, bet jorka saimniece – nē, tādēļ gājām tālāk pa savu ielas pusi. Sētnieks bērnudārza sētā staipīja zaļo konteineri. Divi dzērāji jautrā noskaņojumā nāca pretī pa ietvi. Viens no tiem nenosakāma vecuma 40 – 60 gadu robežās ar no grādīgā ilgstošas lietošanas uzburbušu seju. Otrs – jaunāks, ap 30, zolīdi saģērbies gaišās biksēs un baltā kreklā, glīti iededzis, tikai seja nevēstīja par pārlieku inteliģenci. Nepētīju viņus ilgi, uzmetu skatienu un novērsos, lai nesāk ar mani komunicēt. Viņiem gan divatā arī bez manis, šķiet, bija gana interesanti. Onkulītis ap 70 privātmājas sētā uz Katoļu un Inženieru ielas stūra pa jau tāpat perfekta izskata mauriņu stumdīja elektrisko zāles pļāvēju. Pēc pusseptiņiem no rīta. Nez, ko par to saka viņa kaimiņi?

Pēc Inženieru ielas šķērsošanas gājām cauri deveņu masīvam. Viss klusi, vien uz kāda soliņa sētas vidū atpūtās sētniece spilgti oranžā vestē. Miesās dūšīga zolīda čigāniete. Kad tuvojāmies, viņa bažīgi pameta skatu uz mūsu pusi. Nez’, vai nemieru viņas skatienā izraisīja čigānu iedzimtās bailes no suņiem vai tas, ka pieķerta atpūšamies?

Sētas pagrabu kaķi lielākoties gulēja, saritinājušies kaut kur pie krūmiem. Dažus sanāca pamodināt. Aiz vienas devenes stūra astoņas jaunas sudrabkaijas – septiņas šī gada un viena pagājušā, tiesāja pie soliņa izgāztos čipsus. Ādažu, ar sīpolu un krējuma garšu. Pamanīdamas mūs iznirstam ap mājas stūri, kaijas pašķīda kur kurā. Šo situāciju uzreiz izmantoja vārnas – trīs gabalas bija klāt un sāka tiesāt čipsu drumstalas. Tomēr pēc brīža atgriezās arī kaijas un vārnām pārspēka priekšā bija jāatkāpjas.

Mežiņā aiz devenēm pa gabalu katrs savā pusē pavīdēja vien divi vīrieši ar flekšos iekārtiem mazsuņiem. Atbrīvoju Rufu no pavadas un devāmies cauri mežiņam uz Vasarnīcu un Aizsaules ielas stūra pusi. Mežiņš bija tukšs, pat tās divas vietas, kur nereti no rītiem var sastapt no iepriekšējās nakts aizķērušos žūpotājus, bija gandrīz tukšas – vienā no tām pie padomju laika sporta konstrukcijām (vēl dažas ir spējušas izturēt tuvējā dzīvojamā masīva jauniešu postīt kāri) kāds vīrietis staipījās. Droši vien grasījās doties rīta skrējienā. Vai varbūt bija no tā atgriezies.

Šī ir viena no retajām vietām, kas mūsu nereti pārlieku pielaizītajā pilsētā (forši jau, ka sakopts, par to neko nesaku, bet nevajag pārspīlēt un appļaut VISUS stūrus un pļaviņas, arī tās, kas nomalē un smukāk izskatās nepļautas), ir nesakopta, vismaz šajā krastā, – sadauzīto pudeļu lauskas un samīcītas alus bundžas te sāka krāties jau kopš vasaras sākuma un to klājums laukumiņā paliek arvien biezāks. Būs jāizmanto sūdzēšanās kultūras priekšrocības un jāuzraksta kāda vēstule zaļajai kastītei.

Caur priedēm pie jaunā šaursliežu dzelzceļa Vasarnīcu ielas virzienā vīd sarkanais, vilciena kustību pāri ielai aizliedzošas luksofors. Smuki izskatās. Pie skaistākas gaismas vai varbūt miglas vai sniegputeņa, ne šī rīta pelēkuma, sanāktu interesanta bilde.

Pamanu, ka uzziedējuši virši. Rudens tuvojas septiņjūdžu zābakiem. Pelašķi gan ir dīvaini augi – izlīduši un saziedējuši no jauna. Būs vēl tējai jāsalasa, jo jau tagad vasarā klepus dēļ esmu pieslēgusies svaigi lasīto tējas krājumu tukšošanai. Tā līdz ziemas beigām var neizvilkt un nāksies atkal tos pirkt aptiekā par bargu naudu. V-pilī zāļu tantiņas tirgū vairs nav. Kādreiz bija – tāda veca dūšīga zemnieku tipa tante ar milzīgu koferi, kas bija piepakots ar ārstnieciskajiem augiem mazos caurspīdīgos, čaukstošos maisiņos. Žēl, ka nav. Uzziedējušas arī savvaļas lauvmutītes – līdzīgas tām, kas aug dārzos un puķu dobēs pilsētā, tikai krietni mazākiem ziediem un visas dzeltenā krāsā, ar sarkanīgu mēlīti.

Pāris dienas nav lijis, tāpēc svaigu sēņu mežā nav, tikai tārpu un gliemežu sagrauztas bērzlapes un suņu sēnes. Pēc iziešanas pa mūsu tradicionālo meža / armijas daļas taku, griežam ārā uz jūru. Klajumā līdz kāpām, grozoties kā vēja rādītājs uz visām pusēm, priecājos par skaistajiem mākoņiem. Lai arī debesis ir pelēkas, tomēr vismaz pagaidām tās nav garlaicīgi lietus pelēkas, bet ar mainīgiem mākoņiem – tumšiem uz gaiši pelēka fona un gaišiem uz tumši pelēka fona. Pūš viegls rietumu vējš. Jēēēē – beidzot vairs nav dzestrais ziemelis un nejaukās ostas smakas, kas tam lielākoties nāk līdzi.

Cilvēku pludmalē nav. Jūru rietenis ir viegli iešūpojis. Baltas viļņu cepures redzamas tikai pirmajā sēklī, tādēļ ūdens spēks sunim nav par lielu. Ātri metu nost drēbes, lai teciņus dotos neplānotā peldē. Ūdens ap divdesmit un nemierīgi, kā sacīkšu zirgs pirms starta šāviena, blakus dīžājas Rufs. Šoreiz pat nevajag pirmo ieniršanu, lai suns man sekotu ūdenī. Nākas uzmanīties no nagainajām priekšķepām, kas uz manas jūtīgās miesas ātri atstāj sarkanu strīpu un zilumu dienu vēlāk.

Baudot viļņus, ar savu pusaklo aci ieraugu skrējēju, kas garām paskrien nevis džoginga tempā, bet tā it kā skrietu sprinta distanci – ar spēku. Vēlāk atpakaļceļā uz pilsētas pusi satiekam arī otro no diviem šajā rītā vientulīgajā pludmalē sastaptajiem cilvēkiem – kāda dūšīga sieviete ap 45, ar izteikti īgnu sejas izteiksmi nūjo. Bet ne nosvērti vicinot rokas, kā to dara citi šad tad redzētie nūjotāji, bet tā slinki – tikai nedaudz atraujot nūjas no zemes.

Caur nūdistu pludmali un kāpām izejam uz veloceliņa. Tas ir tikpat vientulīgs kā jūra un mežs. Suni negribas likt pie pavadas, tāpēc ejot bažīgi lūkojos apkārt. Plkst. ir gandrīz astoņi un man nav ne jausmas, kādos laikos muņiki veic apgaitu un vai suns drīkst šeit skraidīt bez pavadas. Bet manām bažām nav pamata, vienīgais ko satiekam kaut kur uz takas, ir nedraudzīga paskata pusmūža vīrietis treniņtērpā, kas tikai pablenž uz mani un suni un aizdodas pretējā virzienā.

Atgriežoties pilsētā pa to pašu mežiņu aiz devenēm, kokos tālumā ieraugu divus cilvēkus ar suņiem. Kāda sieviete tieši mums ceļā mētā kociņu kranču vilkam, bet, mūs ieraudzījusi, savāc suni un pazūd priedēs blakus. Otru sievieti un suni atpazīstu – tā ir draudzīga dāma ar ārkārtīgi pret kucēm nedraudzīgu neliela auguma rudi dzeltenīgu jauktenīti Rondu. No pastaigām nākot, esam viņas satikuši kādas reizes trīs. Sākumā Ronda no Rufusa baidījās, bēga prom. Lai gan uz mūsu pusi sākumā devās ar interesi, bet, šķiet, Rufs tuvumā viņai izskatījās draudīgāks nekā pa gabalu un sune bēga prom. Ar katru nākamo reizi Ronda kļuva drošāka un šoreiz pat Rufu aicināja uz rotaļu. Tikai man nopietnais suņu puisis nav uz dauzīšanos un meitenēs viņam gaume ir specifiska. Pareizāk sakot, viņš šajā ziņā ir īsts mačo – iecienījis slaidas, garmatainas, vēlams blondas, jaunas meitenes. Vislielāko interesi līdz šim ir izrādījis par divām šādām dāmām – gadu veco dzelteno afgāņu meiteni Leksu un kādu reiz tālāk no pilsētas pludmalē sastaptu brūnu jaunu briāra kucīti, kurai diemžēl neatceros vārdu. Pēdējā pat bija vienīgais līdz šim sastaptais suns, kam Rufs peldēja līdzi jūrā, kad viņa no turienes nesa ārā kociņus. Mūsu paziņa dzeltenā piecgadīgā stafa kucīte Liza nav ne uz pusi tik interesanta kā divas minētās meitenes, lai gan viņu pastaigās satiekam biežāk.

Starp citu, par kucēm runājot – vai tiešām lielākā daļa kuču ir ļoti nedraudzīgas pret citām meitenēm? Cik mēs esam satikuši citus suņus, gandrīz visi kuču saimnieki, apjautājas, vai suns ir puika vai meitene, un draudzēties laiž tikai tāpēc, ka Rufs ir puika.

Ieejot deveņu masīvā, tas bija krietni dzīvīgāks nekā pirms pusotras stundas, cilvēki steidzās uz darbu. Šķērsojot Inženieru ielu un ieejot piecstāveņu sētā blakus bērnudārzam sanāca dikti komisks gadījums. Rufs pie trīs metrīgā flekša pielikts ošņādamies lēnām gāja uz priekšu. Vēl pirms suņa pamanīju vienā zāles laukumiņā kā uz medībām izstiepušos kaķi – spožs mājas kaķis, strīpains, ar baltām ķepām pakakli un purniņu. Kaķis uzmanīgi vēroja pāris metru attālumā esošo suni. Kad suns pamanīja viņu un piegāja paošņāt, kaķis tam uzšņāca. Nu, labi – ja tu esi nedraudzīgs, iešu tālāk. Rufs pagāja garām sunim, bet es gribēju kaķi vēl paglaudīt. Tas ļāvās. Suns pamanījis, ka palieku iepakaļ, atnāca apskatīties, ar ko nodarbojos. Kaķis uzšņāca vēlreiz, acīmredzami nebaidīdamies. Lai lieki neveidotu konfliktu, piecēlos un gāju tālāk. Suns vēl aizķērās pie netālu stāvošās mašīnas, kurai kāds laikam bija apspricējis riteni. Vēstule bija jāizlasa. Te skatos, kaķis lavās mums pakaļ un aizslēpjas aiz tā mašīnas riteņa, par kuru Rufs izrāda interesi. Kad suns, neko nenojaušot piebāza degunu tuvāk mašīnas ritenim, kaķis ar ķepu mēģināja iekraut sunim pa purnu. Nu, neko, labi, ejam tālāk. Netraucētu mūsu kustību aizkavēja Volvo, kas grieza ārā no stajankas turpat blakus. Drosmīgais kaķis mums atkal sekoja un šoreiz jau pavisam atklāti, neslēpjoties, šņākdams un vicinādams ķepas, uzbruka sunim. Rufs ārpus savas teritorijas nav agresīvs pret šādiem kaķiem, vismaz pie pavadas nav, tāpēc kaķi tikai uzlūkoja ar acīmredzamu neizpratni ģīmī. Pa to laiku arī Volvo bija aizbraucis, un mēs turpinājām ceļu. Kaķis vēl pāris metrus lavījās mums nopakaļ. Apstājās vien tur, kur beidzās pagalms. Sava sēta bija aizstāvēta godam. Tik cerams, ka šamais nav tik drosmīgs pret jebkuru suni un šķiro agresīvos un neagresīvos. Citādi var sanākt, ka smukulim nāksies dzīvi beigt kāda ne tik miermīlīga rējēja zobos...

Līdz ar atgriešanos pie senčiem, sāka līt. Laika vairs nebija daudz, skrēju mājās, dušā, vācu mantas un braucu uz auteni. Rīgā lija, visu dienu. Lietussargu ātrumā līdzi nebiju paķērusi, tāpēc nācās iegādāties jaunu. Pēc tam ar mūziku ausīs, vasarīgi ģērbta zem skaisti violeta lietussarga vieglās sandalēs priecīgi bradāju pa peļķēm. Pretī cilvēki nāca īgni un rudenīgi, lielākoties. Mājupceļā gan autobusā nosalu (nav pirmā reize, pati vainīga), tāpēc pirms gulēt iešanas izdzēru puslitra krūzi pelašķu tējas ar medu un melno balzamu. Otrā rītā pamodos bez iesnām un sāpoša kakla. Forši!

[pepper]

Nu tad atradās arī man brīvāks brītiņš - izlasīju visu. Interesanti, tiešām. Jūsu stāstiņus lasot rodas patīkama noskaņa, gluži kā lasot grāmatas. Jums tiešām ir rakstīšanas talants. Sekoju līdzi jūsu blogam un ar interesi lasu visus stāstiņus. Patīk, ļoti patīk jūsu rakstīšanas stils. Jums tiešām ir talants.

[energy]

Labi sarakstīts, īpaši apbrīnoju centību un apņēmību tik garus rakstus likt! Mēs gan esam slinki rakstītāji

[ievish]

pepper, paldies par labajiem vārdiem! Bet, lūdzu, bez jūsošanas, sajutos kā 50-gadīga tante Bet tas labi, ka ir pieklājīgi pusaudži...

energy, man to vienkārši patīk darīt, turklāt tik vien kā maķenīt laiciņš jāatrod, lai fiziski uzrakstītu, doma un vārdi paši zem pirkstiem gulstas, tikai ideja jānogatavina. Brīžam sevi pieķeru, ka, staigājot ar suni, ja esmu viena, jau meklēju vārdus, kā izteikt to vai citu redzēto faktu vai parādību Ja nav iedvesmas, nespiežu sevi, nerakstu. Pašlaik vienkārši esmu uz viļņa no pozitīvām vasaras emocijām. Sāksies rudens un ziema, un daudz vairāk darba, vairs jau nebūs iekšā tā rakstīt.

P.S. Katram savas blusas, viena no manējām - gari izteikties

[eldberg]

Lasot epitetiskos apzīmējumus par dažādām lietām, atceros, kā mocījos ar skolas sacerējumiem
Dikt patika jūrmalas bildes. Sevišķi man patīk suņi, kas nes lielus ja ne milzīgus kokus.
Musm reiz bija pastaigu bieds kokeru jauktenītis... kā saimniece teica... buližņiku pārvietotājs... nesa akmeņus 1-2 tenisbumbu lielumā... visu pastaigu!
Citreiz nolika, aizskrēja šo to apčurāt un apakaļ pēc akmeņa nest tālāk....

[ievish]

eldberg, redz, man arī skolas laikā ar sacerējumiem nebija īpašu problēmu Pagājušā rudenī, kad draugos rakstīju šādus aprakstus, tikai par ikdienas velo izbraucieniem, sajutos bērnišķīgi lepna, kad mani paslavēja un cītīgi visiem ierakstiem sekoja līdzi mana bijusī latviešu valodas skolotāja. Tie bija pirmie mēģinājumi šādu tekstu rakstīšanā. Iepriekš neko tādu nebiju darījusi.

Es ar ar apbrīnu skatījos, kā šis nelielais, tievais sunītis staipīja tos kokus, turklāt skrēja ar tiem zobos, ātrāk kā manējais bez kokiem

[BaibaB]

tas pastaigas apraksts... it kā es pati būtu bijusi tajā pastaigā klāt... tāds klātbūtes efekts! Tev ir talants aprakstīt notikumus tā, ka rodas iespaids, ka lasītājs visu redz.

[ievish]

BaibaB, paldies!
Tāds jau bija mērķis, ko, šķiet, izdevies realizēt Man pašai ir visai dzīva iztēle, kas parasti, lasot kaut ko zīmē bildes līdzi, tad nu centos tās bildes priekš kāda cita uzzīmēt...

[brex]

.
kucēm runājot – vai tiešām lielākā daļa kuču ir ļoti nedraudzīgas pret citām meitenēm? Cik mēs esam satikuši citus suņus, gandrīz visi kuču saimnieki, apjautājas, vai suns ir puika vai meitene, un draudzēties laiž tikai tāpēc, ka Rufs ir puika.

Ne, lielaka dala dzivo iluzija, ka starp kuci un suni konflikta nebus! nesen vel Enkurparka sakuma uz vienu sabrecu, lai tulit savac savu jaga kuci, kas ar zobiem metas Cigim no muguras!! A saimnieks tik gudina pie sevis - ta tak kucite, ta tak kucite!

[agrita]

Tas atkarīgs ir no kuces. Manai kucei ir pilnīgi vienalga kuce, kobelis vai ono. Viņai neinteresē neviens suns, neatkarīgi no dzimuma

[ievish]

brex, a kur vaina? Socializācijā, saimniekā vai kuces vienkārši lielākoties ir kašķīgas bābas pēc būtības?

agrita, tas ir par laimi vai nelaimi Tev kā milzīgam suņu draugam?