Līgo vakarā mūsu mamma Sāra izdomāja, ka ir īstais laiks, piecreiz pārkārtoja iepriekš iekārtoto migu un Jāņu dienas rītā laida mūs visus pasaulē.
Mēs bijām drusku nobijušies, tādēļ pirmo sūtījām lielo brāli – viņš mums tas drosmīgākais. Steigā mums nedaudz sajuka ierastā lietu kārtība, tādēļ pasauli vispirms sveicināja lielā brāļa astes gals un tikai pēc brīža pats brālis. Tur ārā bija klusi, mierīgi un silti – karsto mammas buču nomazgāts un sasildīts lielais brālis pirmais tika pie saldā mammas pupa… Mmmmmm!
Nu gan mums pārējiem vairs divreiz nebija jāsaka – mēs, puikas, viens aiz otra devāmies lielajā piedzīvojumā, tik steigā mazo māsiņu aizmirsām palaist pirmo, cerams, ka šoreiz mamma mums piedos šo nepieklājīgo soli. Nu, gadījās…
Bet galu galā māsiņa arī ilgi nekavējās un drīz vien mēs priecīgi sagaidījām viņu savā pulciņā.
Pirmajā nedēļā mēs visi bijām ļoti rātni un paklausīgi takšu bērni, ēdām, gulējām, ēdām – un dūšīgi augām ik dienu! Neslēpsim – mums actiņas vēl ciet un austiņas arī – šobrīd mums jāaug, jāaug lieliem. Neticēsiet – bet pirmās nedēļas laikā izaugām divtik smagi. Jūs tā varētu?
Ak jā… mēs, puikas, šonedēļ reizēm gan aizmirsām labas uzvedības likumus un mazo māsiņu pastūmām nost no lielākā pupa. Taču turpmāk solāmies laboties un būt labi audzināti takšu puikas. Kā mums tas izdodas – pastāstīsim nākamajā nedēļā, tad jau katrs savu stāstu...