Maksi, tā tas viss drošvien ir, bet te jāņem vērā vēl tāds apstāklis, ka internets mēdz sasniegt stipri plašāku auditoriju, nekā liekas, tāpēc "piesardzīgas" informācija nevar būt par daudz. Jā, var gadīties, ka tēmas autors sabīstās, varbūt puse no forumiešiem izbrīnā rausta plecus un groza galvu, bet... Šo tēmu visticamāk lasīs arī daudzi cilvēki, kuri neko īsti nezin, tic internetam un ir spēcīgi interpretēšanā. Un tad kāds sapratīs, ka visi suņi visus bērnus uztver kā neaizskaramos, ļauj sev kāpt uz galvas, var droši bērnus atstāt audzināšanā suņiem, vismaz uz 4h dienā, utt. Tāpēc tomēr ir labāk, ja oficiālais viedoklis ir - "ne uz brīdi bērnu un suņus bez pieskatīšanas", un gan jau katrs pats sev tālāk pieņems lēmumu par sava bērna un sava suņa attiecību veidošanu, robežām utt.
Tie, kas spēj informāciju izvērtēt, ir apņēmušies ieguldīt tajā darbu u.c., redzēs, ka ir iespējams attiecības ar laiku izveidot un noregulēt ērtas un drošas. Citi - labāk lai tic Paulai.

Visumā, piekrītu Robinam, bet pastāstīšu arī kā mums iet
Mani bērni caurām dienām var dzīvoties pa pagalmu ar suņiem, bez pieaugušo klātbūtnes. Pat vēl vairāk, ja mums sanāk bērnus atstāt vienus pašus mājās (paši kaut līdz veikalam aizbraucam) tad vismaz viens suns paliek pagalmā un vismaz viens mājā, kopā ar bērniem. Un arī tad, kad kucēni vēl bija, bez problēmām varēju visu baru atstāt kopā ar bērniem. Bija pat reizes, kad pašiem nesanāca no darba izrauties, tad lielais bērns, 8 gadi, mierīgi pabaroja visus-gan divus lielos suņus, gan 9 kucēnus!
Bet tik mierīgi viņus atstāju kopā tādēļ, ka ir audzināti visi, gan bērni gan suņi. Tpu tpu tpu, bet vismaz šobrīd suņiem pat prātā neienāk, ka kautkādā veidā, tīši vai netīši varētu bērniem nodarīt pāri.
Tiesa gan, man bērni nav vairs mazie (8 un 5 gadi), arī suņi ir mierīgi un nosvērti. Varbūt tāpēc tik mierīgi varu atstāt viņus vienus

Maksi
viss jau ir pareizi Tikai-tēmas autorei ir 1 gadu vecs bērns un viņa vēlas to apvienot ar kucēna audzināšanu, kas, cik sapratu, būs arī kautkas pilnīgi jauns pašas autores dzīvē. Tu taču pati saproti-ir diža atšķirība starp skolasbērnu+poļu p.aitu suni+mammu, kas ir pieredzējis suņinieks, vai 1 g.v.aiz ausīm, ūsām plēsēju+mazas šķirnes suni(, kas pa lielam mēdz būt visādi terjerveidīgie) +mammu, kas par šķirni konsultējās forumos. Personīgi man tā šķiet provokatīva situācija.
Tu labi zini, ka mani suņi nebūt nav kautkādi mežoņi, abi dievina bērnu, un bērns viņus. Lai gan esmu dzirdējusi gan briesmīgus stāstus par takšiem, kas sakož bērnus un pieaugušos, gan pērkot cvergu audzētāja man pieteica, ka cvergiem principā nepatīkot bērni, mana cverga mamma tos neciešot ne acu galā... tomēr mūsu mājās visiem kopā ir labi. kāpēc? Jo es pie tā strādāju, es vedu suņus uz skolu, strādāju ar tiem, meklēju info, konsultējos ar citiem suņiniekiem, vēroju suņus un bērnu, visu kontrolēju un cenšos paredzēt... jūtu, ka nedrīkst atslābt ne mirkli, jo visas personības vēl veidojās-gan suņi, gan bērns.
Vienkārši ir māmiņas, kas domā, ka suns palīdzēs bērna audzināšanā-man pašai pazīstamas, it kā sakarīgas un domājošas būtnes, tā nospriež, redzot pa parku skrienam laimīgu bērnu ar laimīgu suni pie saitītes... patiesībā slodze dubultojās, uzlabojās tikai rezultāts (bērns top daudzpusīgāka, iejūtīgāka personība, nebaidās no dzīvniekiem, utt.)
Domāju, ka cilvēkam, kas aizsācis tēmu, to visu ir tiesības zināt. To, ka suņi ir mūsu labākie draugi, cik labi ar tiem ir man un bērnam, cik saturīga kļuvusi ikdiena, kā mums suņi patīk, utt., utjp.gan jau, ka viņa zin, ja reiz izlēmusi, ka GRIB SUNI

labi, ka cilvēks intresējas un meklē risinājumus iespējamām situācijām. grūtākais būs sadalīt uzmanību, tā lai abi - suns un sīkais tiktu audzināti un, lai abiem pietiek uzmanības. greizsirdība maktan bojā attiecības ģimenē. mēs arī pūlējāmies mazajam dēlam ieskaidrot, ka neviens viņu nav pametis un, ka mīlam viņu nemainīgi, tikai kucēnam ir vajadzīgs vairāk uzmanības, jo viņš vārdus nesaprot.

Manā skatījumā mājās sēdēšanas periods ar sīko ir arī diezgan ērts kucēna audzināšanai. ir, ptorams, arī savī mīnusi. piemēram, grūtāk iemācīt palikšanu vienam, ja cilvēki gandrīz visu laiku ir mājās.

manam vecākajam dēlam bija 2 mēneši, kad es audzēju konteinerā atrastu kaimiņkuces bērnu. bija jautri - abi reizē taurēja un prasīja pienu. pie vienas celšanās samainīju silto pudeli kucēnam. viens prieks, suns aug ātrāk un jau pēc 1,5 mēneša to iekārtojām laukos.

man ir gadu un deviņus mēnešus vecs bērns un sešus gadus vecs bērns un nu jau gandrīz deviņus mēnešus vecs jorkšīras terjers. par spīti audzētājas uztraukumam-viņa mums ieteica kucēnu un bērnus vispār nelaist kopā, jo bērni nodarīs sunim pāri (mēs neklausījām), visi sadzīvo ļoti labi. ir bijušas reizes, kad mazais suņuku aiz ūsām pagrābis, vienreiz aiz astes, bet tam sekoja liels rājiens un tagad jau viņš sapratis, ka tā darīt nedrīkst, bet principā mazo vienu pašu ar suni tik un tā neatstāju, ko var zināt. taču jorks bērnus dievina, ārā visi kopā skrien, bērnu rotaļās suns vienmēr gatavs piedalīties, ļoti labsirdīgs. mazākais bērns arī iemācījies suņuku glaudīt, ko mūsu klātbūtnē ļaujam. ziemā ar kažociņu arī uz kalna līdzi ņēmām, sniegs viņam ļoti patika, bet ja bija tāds stipri auksts, tad sala gan. ar citiem suņiem ir ļoti draudzīgs, bet lielie suņi parkā viņam dara pāri.

pie mīnusiem. pagaidām ārā viņu vedu četras reizes dienā, citādi viņš nevar izturēt (uz paladziņiem čurāšanu es neatbalstu), pēdējā reize ir ap pus 11itiem vakarā, kad jau ir tumšs, un bieži ar skaudību skatos uz citiem suņu īpašniekiem ar lielākiem suņiem, kas droši dodas tumsā staigāt. es zinu, ka, ja man kāds uzbruks, jorks paslēpsies aiz manis

un tā pucēšana arī ir pamatīga. jāved pie friziera, katru dienu jāķemmē, bieži jāmazgā.

Leldux wrote: ar citiem suņiem ir ļoti draudzīgs, bet lielie suņi parkā viņam dara pāri.

Nedaudz iejaukšos ne pa tēmu, bet kāpēc liekas, ka dara pāri? Es esmu sastapusi tikai vienu mazsunīšu (toiterjers) saimniecīti, kura mierīgi ar mums apsveicinājās, nevis cēla suni 9stāvu māju augstumā, it ka nāktu virsū skorbulis.

Andrushka wrote:Nedaudz iejaukšos ne pa tēmu, bet kāpēc liekas, ka dara pāri? Es esmu sastapusi tikai vienu mazsunīšu (toiterjers) saimniecīti, kura mierīgi ar mums apsveicinājās, nevis cēla suni 9stāvu māju augstumā, it ka nāktu virsū skorbulis.

šitā mana mīļākā tēma

Vini aiz siksnas parasti pakabina, bet, ja godiigi, tas ir no vienas puses drausmigi smiekliigi, no otras puses, sargaa savu minimiiluminu (tas nekas, ka esam 20 metru attaluma un manejaa pie siksnas) , kad tajaa pashaa briidii siikais rej un shnjaac kaa nenormaals, man jau citreiz liekas, ka vins Grateli varetu noest, Grata drizaak janem opacaa

Andrushka wrote:

Leldux wrote: ar citiem suņiem ir ļoti draudzīgs, bet lielie suņi parkā viņam dara pāri.

Nedaudz iejaukšos ne pa tēmu, bet kāpēc liekas, ka dara pāri? Es esmu sastapusi tikai vienu mazsunīšu (toiterjers) saimniecīti, kura mierīgi ar mums apsveicinājās, nevis cēla suni 9stāvu māju augstumā, it ka nāktu virsū skorbulis.

nē, nē, es neceļu savu augšā, tieši otrādi - cenšos savu vest pie citiem suņiem. mums blakus ir parks ar plašu laukumu, kur suņu saimnieki vakaros ved savus izskrieties. es arī daudzas reizes esmu savējo vedusi ar domu, ka viņam ļoti patīk citi suņi, lai tiek prieks. bet viņam pat takši dara pāri. pa lielam ir tā, ka sākumā saskrien apkārt luncinās, saostās, tad mans sāk skriet - it kā grib spēlēties, bet var redzēt, ka viņam bail no tiem lielajiem, tad visi vai daļa metas pakaļ. jo viņš vairāk skrien, jo vairāk viņam skrien pakaļ. tā kā viņš mazs, lielajiem viegli viņu panākt. viss galu galā beidzas ar to, ka lielie grūž ar purnu un mans kā bumbiņa tiek vāļāts pa zemi. viss netīrs, nosiekalots. pēdējo reizi bijām aizvakar, tad viens VAS šādi izrīkojās, pilnīgi nevarēju dabūt nost no manējā, labi, ka saimniece beidza pļāpāt un savāca savu suni. bet scenārijs lielākoties viens un tas pats pēc tam gan mans ierāvis asti kājstarpē pats vedina mani prom no tā suņu bara, bet tas ir līdz nākamajai pastaigas reizei, kad jau atkal raujas pie katra rejošā.

Leldux wrote: bet viņam pat takši dara pāri. pa lielam ir tā, ka sākumā saskrien apkārt luncinās, saostās, tad mans sāk skriet - it kā grib spēlēties, bet var redzēt, ka viņam bail no tiem lielajiem, tad visi vai daļa metas pakaļ. jo viņš vairāk skrien, jo vairāk viņam skrien pakaļ

Offtopics no manis. Varat tēma dubultmīļa jorku saimnieces gandrīz vienmēr glābj savus lolojumu no mana takša - pat tad, kad taksis tiem i' virsū neskatās. Nevaru saprast, vai tiešām Makaronītim tāds killera starojums
A par to baidīšanos un spēlēšanos - man jau izskatās, ka suņi ļoti labi jūt, kurš bailīgāks, padevīgāks un kuru var padzenāt. Makarošku vakar dzenāja viens bebis - stafiņš. Makaroška slēpās man aiz muguras. Bet ja mēs satiekam kādu citu suni, kurš ir bailīgāks - Makaroška uzreiz uzšefojas un mētā klases krutāko džeku. Monci tajā pat laikā reti kurš tā patrenkās - ja kāds pārāk uzmācīgi grib ar viņu spēlēties, šī noņerkst kaut ko, kas būtu tulkojams kā "B***, liec mani mierā vai arī normāli atrausies!!!!", un miers ir.
Vai tas varētu būt saucams par suņa pašapziņu??

irituska, tas ir pie tēmas ar dominēšanu

Mani uz to tēmu var nesūtīt - es tikai saviem vārdiem mēģināju atbildēt uz Leldux postu

šajā tēmā ir tāds mazliet off topic, bet nu gribējās man ļoti ielikt savu viedokli, kāpēc savu mazo bolonku vienmēr cēlu augšā, kad lieli suņi nāca un kāpēc tagad ar savu melno bezšķirnes suni, kas sver 10 kg vienmēr eju uz citu pusi, ja nāk stafi vai tiem līdzīgie. Tas ir tāpēc, ka manu mazo balto bolonku divas reizes sakoda pa lielo - vienu reizi ņufa kucīte, vienreiz vilkveidīgais un n-tās reizes kāds klabināja zobus karājoties saimniekam siksnā - sorry es nevaru zināt, kurš lielais suns ir, kurš nav agresīvs un kuram var kas ienākt prātā. Mazu suni nokost nav liela lieta. It īpaši tiem suņiem, kas kož kaķus (un tādi ir), jorks tāds pat kaķis vien šķiet (zinu konkrētu gadījumu, kad Smiltenē vilkveidīgais nokoda jorku, kas vienkārši parkā pastaigājās). Savukārt, attiecībā par stafiem, tad cik esmu sastapusi, tad esmu bijusi lieciniece vien tam, ka saimnieki tos knapi tur, bet tie rēc un klabina zobus. Šodien Biķerniekos ar viens stafs nāca pretī - šķita ļoti draudzīgs, bet saimnieks pajautāja, kas man puika vai meitene. Izdzirdot, ka puika noteica - oi, labāk nevajag. Nu tāpēc man vieglāk ir savējo pavest malā vai pacelt, nevis zīlēt, kurš kodīs, kurš spēlēsies. Manā darba praksē bija konkrēta lieta ar absolūti jauku un mīļu (pēc saimnieku vārdiem) bulterjeru, kas pastaigas laikā sakoda līdz nāvei pūdeli - vesels tiesas process bija.
Ja atgriežamies pie konkrētās tēmas -manuprāt, ņemot mazu sunīti ir jādomā, vai varēs pastaigā pienācīgi novaktēt iespējamās briesmas gan bērnam, gan sunim, ņemot lielu suni, jādomā, vai varēs tikt galā gan ar bērnu, kas skries uz vienu pusi, gan suni kas gribēs uz citu (nu jā tur jau skolā iešanas jautājums)

Nu gluži vai apburtais loks - sainieks nespēj saprast, kurš pretimnākošais suns ir agresīvs > suns vienmēr tiek celts augšā > suns ir nesocializēts > suns baidās, vai vēl sliktāk - rej un ārdās (lai maskētu bailes - labākā aizsardzība ir uzbrukums) > citi suņi to jūt, un ir gatavi neadekvāto uzvedību "sodīt" > visi pretīmnākošie suņi izrādās agresīvi > suns vienmēr tiek celts augšā > ...

Varētu padomāt, ka smagi sakost/nokost var tikai toy izmēra suņus, it sevišķi, ja runa iet par izstāžu suņiem...

Robins wrote:Nu gluži vai apburtais loks - sainieks nespēj saprast, kurš pretimnākošais suns ir agresīvs > suns vienmēr tiek celts augšā > suns ir nesocializēts > suns baidās, vai vēl sliktāk - rej un ārdās (lai maskētu bailes - labākā aizsardzība ir uzbrukums) > citi suņi to jūt, un ir gatavi neadekvāto uzvedību "sodīt" > visi pretīmnākošie suņi izrādās agresīvi > suns vienmēr tiek celts augšā > ...

Varētu padomāt, ka smagi sakost/nokost var tikai toy izmēra suņus, it sevišķi, ja runa iet par izstāžu suņiem...

pilnīgs sviests, es tak rakstīju, ka savu nekad neceļu augšā, suņus viņš satiek katru dienu, bet viņš baidās, jo apkārt ir milzeņi, kas viņu tikpat labi varētu nomīt. nav tur nekāda loka, viss ir loģiski.

ņemot jorku, ar to noteikti jārēķinās, ka tas nav normāls suns. maziņš suņa hibrīdiņš. bet dzīvoklim ideāls.

Robin, zini nē- nav tā. Mans suns ir draudzīgs pret visiem - suņiem un ciovēkiem - nerej un neārdās, drīzāk klēpī pacelts vēl luncina asti. Man ir slikta pieredze. Un es tiešām neriskēju atstāt suni zemē vai neļauju nesties pretī, ja jūras malā viņam lielā ātrumā nesas virsū "lielais suns". man vienkārši ir slikta pieredze un es neuzticos, nevis mans suns Ar iepriekšējo suni es zināju, ka viņai nepatīk,ja viņu aposta- viņa savilka degunu uz augšu klusējot un tajā mirklī sākās ziepes. man labāk bez tā. Identiska situācija bija ar nokosto suni, ko rakstīju. satikās mežā divi, apostījās, aizgāja tālāk. Nāca atpakaļ, apostījās vēlreiz. Pūdeļa kucīte esot mazliet uzņerkstējusi un bulterjerpuika koda. Spēki nebija vienlīdzīgi. Patiesībā- suņu psiholoģija laikam,ja? Tiesa lēma, ka stiprākais vainīgs. Kurš var pateikt, kāda bija tā suņu saruna, kas bija vainīgs, kas vispār notika? Ir teiciens- kas pats sevi sargā, to Dievs sargā... Nu un, ja man ir tāda situācija, ka esmu ļāvusi suņiem apošņāties, kas sākumā neko, bet pēc tam beidzas ar dziļu brūci manam sunim vēderā, stresu un ilgstošu ārstēšanu- tad paldies, es labāk pāreju otrā ielas pusē vai jūras malā savācu savu suni pie sevis.

man aju šķiet, ka nevar visus suņus mērīt r vienu aulu, kā arī vusus saimniekus. es labi saprotu, ka cilvēki bīstās no lielajiem suņulopiem. es savējo pieturu jebkurā gadījumā. ir tikai daži sunīši mūsu rajonā, kuri uzbrūk Arčijam. piem, viens pundurpinčers. nu tāaads mačo! manu suni arī var novest, lai arī šis ir ļoti draudzīgs. ar to pinčeru nesaejamies. ar citiem vienalga pieturu, jo tās lielās ķepas aizmīlestības var arī muguru salauzt. tā kā, es asprotu mazo suņu saimniekus un nekad neieteikšu ļaut dauzīties ar lielajiem. ir, protams, izņemumi. jmums ir labs čoms - talša hibrīds. tantiņas ģībst, redzot, kā mans nu jau gandrīz pieaugušais veimārietis mīca to Fredi!!!

murkata wrote:ir tikai daži sunīši mūsu rajonā, kuri uzbrūk Arčijam. piem, viens pundurpinčers. nu tāaads mačo! manu suni arī var novest, lai arī šis ir ļoti draudzīgs.

Galīgs off panesās, bet taisnība: ja lielo/vidējo suņu saimnieki ļautu savējiem tā uzvesties, kā mazo suņu saimnieki atļauj savējiem , tad to mazo drīz vairs nebūtu vispār Ja ne ar šo lielo, tad ar nākošo. Bet šiem nepielec, priecājas, duriki, cik sīkais drosmīgs.

var būt vajag izdalīt atsevišķu diskusiju ?

Mums ir divi bērni (3.5 gadi un gandrīz viens gads). Un divi terjeri Esam ļoti apmierināti

Daudz braukājam ar bērniem, suņus ņemam līdz bieži. Daudzās viesnīcās mums jau pazīst un dod atlaides