Vieglas smiltis četrām ķepām...

Miscellaneous

Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby biinumz » 02 Mar 2010, 12:48

Mīļie suņinieki, es kā jau topošais soc antropologs turpinu ar saviem pētījumiem... Un šoreiz tēma tāda smaga - labāki medību lauki. Es ļoti novērtētu, ja padalītos savās atmiņās, sajūtās, rituālos utt. par sava četrkājainā drauga aizvadīšanu uz labākiem medību laukiem. Man svarīgi ir atvadīšanās rituāli - kādas īsti ir sunīša bēres, nav nekad iznācis tādās būt klāt, kā arī sēru process... zinu, ka atvadīšanās ir visādas - citi sunīti iemidzina neglābjamas slimības dēļ, citi iet bojā traģiski... bet kā ir - cik bieži apglabā suni pašu spēkiem mīļā uzkalniņā laukos. un cik bieži izmanto profesionāļu pakalpojumus? un kad aicina radus un draugus, kad atvadās no sunīša tikai paši tuvākie... kad vispār sunīti iemidzina un atstāj pie vetārsta, tā arī neapglabājot un neveidojot piemiņas vietu... šīs visas lietas man svešas. un es būtu pateicīga, ja jūs dalītos savā pieredzē, lai es varētu iekļaut arī šo aspektu pētījumā par suņiniekiem...

paldies, jau iepriekš. liels paldies!
www.muki.lv
biinumz
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 341
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 18:59
Location: Riga

Share On

Share on Facebook Facebook Share on Twitter Twitter

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Elbe » 02 Mar 2010, 13:35

biinumz, tik smagu tēmu aizskāri.... Manuprāt, tas jau ļoti individuāli. Mēs savu vecīti apglabājām dārzā, izveidojot īpašu stūrīti. Procesu novadījām ļoti līdzīgi cilvēciskajam. Un arī pārējās tradīcijas pietuvinātas cilvēciskajām - piemiņas dienas, svecītes, utt. Bet tas jau tikai manu pārdzīvojumu pēc - citiem, droši vien, tas liktos smieklīgi. Bet man ir sajūta, ka viņš vēl joprojām sargā māju un mani.
User avatar
Elbe
Veteran
Veteran
 
Posts: 1616
Images: 7
Joined: 13 Jan 2010, 16:00
Location: Rīgas rajons

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby keiko » 02 Mar 2010, 13:44

es savus 2 sunīšus aizvadīju viena pati. Viens ir laukos, lielā pļavā, netālu no meža, kur es ar viņu pavadīju viņa pēdējo vasaru, kur viņš vēl bija žirgts un vesels, un dzenāja stārķus. Otrs ir uzkalniņā ar skatu uz ezeru, pie kura mums pagāja viņas vienīgais gads. Ar nodomu izvēlos vietas, kurās suns ir bijis laimīgs.
Taču tas vienmēr ir bijis mans pārdzīvojums, kuru līdz galam neļauju pat nevienam saprast, tāpēc es labāk vienatnē vienmēr esmu izrakusi viņam kapiņu un apglabājusi, paraudājusi un pakavējusies pāris stundas. To var vērtēt divējādi, pēc idejas atbalsts varbūt būtu nepieciešams, taču man tajā vietā ir vajadzīgs ilgs laiks ar savām domām un pārdzīvojumu.
Pasaulē nav neviena cita dzīve būtne, kura spēj dot tādu beznosacījuma mīlestību kā suns.
keiko
Puppy
Puppy
 
Posts: 62
Joined: 14 Jan 2010, 22:03

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby emy » 02 Mar 2010, 15:39

Jā, šī tāda smagi emocionāla tēma... Manu mazo balto bolonciņu pavadījām, kā ... kā cilvēku. Viņai 14 gados bija smaga operācija - izņēma vienu nieri. Pēc tam it kā atlaba, bet nāca atsitiens - atteicās arī otra strādāt.Vienu dienu es sapratu, ka ir tieši tik slikti, ka sliktāk nevar būt. Viņa nevarēja ne paiet, ne pagulēt un smilkstēja un tad mēs braucām uz Canderielas klīniku (bija jau vēls, vēls vakars) un ... Es zinu, ka tas bija pareizais lēmums, bet joprojām - jau trīs gadus, nevaru piedot sev, to, ka pašā, pašā pēdējā mirklī izgāju laukā un nebiju blakus.... Bet tā tāda ievada atkāpe.
Par tālāko. Es esmu neizsakāmi pateicīga par to, ka ir tāds Uģis Rūķītis un ir Citi medību lauki. Mēs tajā pat vakarā aizbraucām uz turieni. Izvēlējāmies vietiņu, kur guldīt, izvēlējāmies zārciņu un atstājām meitiņu tur. Otrā dienā lūdzu mammu un labāko draudzeni, lai atbrauc uz izvadīšanu. Lai ir, kā cilvēkiem. Kapiņos viss jau bija sagatavots. Atveda Džesīti ar mašīnu līdz guldīšanas vietai. Atvēra zārciņu, ļāva atvadīties. Man bija vieglāk, kad redzēju viņu guļam uz balta spilventiņa, kad varēju viņai iedot līdzi končiņas, kad apklāju ar baltu paladziņu, kad glīti sakopu kapiņu. Un bija labi tas, ka pēc tam aizbraucām uz Lāču kafejnīcu un pieminējām kā jau cilvēkiem bēru mielastā. Man tas viss bija ļoti svarīgi. Es nevarēju viņu aizvest uz laukiem, kur esmu tikai vasarās brīvdienās un aprakt tur vienkārši aukstā bedrē. Man bija svarīgi uzlikt kapu piemineklīti un svarīgi ir tur aizbraukt un parunāties. Uz laukiem es tik bieži neizbraukātu. Sākumā man vajadzēja braukt ļoti bieži. Tagad reizi mēnesī/divos. Un svētīgi ir arī tas, ka septembrī kapiņos ir piemiņas diena.
Es pieņemu, ka ne visiem ir tā. Un mans vīrs no sākuma nepieņēma to, ka es gribēju bēres , kā cilvēkiem, bet tad saprata, ka man tas ir svarīgi un tagad atzīst, ka bija labi un pareizi. Man kaut kā tas viss deva mieru sirdī. :svece:
Uff... saraudājos kaut kā šito rakstot...
Divi skoči - Hugo Boss (Bostons (Boss) (dzimšandiena - 08.03.2010.) un Hugo (dzimšandiena - 29.05.2010.))
emy
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 393
Images: 0
Joined: 13 Jan 2010, 14:37

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Fency » 02 Mar 2010, 15:59

Tēma smaga.
Mēs savu pirmo kucīti zaudējām pēc narkozes, sīkāk neiedziļināšos, ir sajūtas ko nespēju sev piedot.
Tā bija janvāra svētdiena, kad viņa aizgāja, asaras, histērija u.t.t.. Ietinām sedziņā un vedām uz vasarnīcu, zeme bija sasalusi un vīrs ar mokām izraka kapiņu pie mūsu sētas augoša skaista ozola, bija tumsa, apgaismojuma nekāda vien no mašinas gaismām apspīdēts laukums, piebiedrojās blakus māju kaimiņiene, raudājām, aprakām, atvadījāmies, aizdedzām svecītes un pavasarī iestādījām blakus kapiņam divus dzīvības kociņus. Un tā nu katru vasaru atbraucot liekam ziedus, apkopjam.
Mūsu mīlule nav aizgājusi, tikai pārstājusi līdzās būt! :svece:
Pasaules bīstamākie zvēri ir cilvēki.
User avatar
Fency
Puppy
Puppy
 
Posts: 69
Joined: 13 Jan 2010, 19:39
Location: Rīga

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby biinumz » 02 Mar 2010, 16:35

ai, meitenes. es arī saraudājos lasot jūsu stāstus. patiesi emociju pilni. liels liels paldies, ka padalaties. sajutos kā klāt esot un jūsu skumjas dalot. un ir tik aizkustinoši apjaust, ka cilvēki savu draugu ir apglabājuši, bet domas par viņu arvien vēl ir virs zemes - sirdīs un prātos. :svece: :svece: :svece: :svece:
www.muki.lv
biinumz
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 341
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 18:59
Location: Riga

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby OrlandoSeaHorse » 02 Mar 2010, 18:50

Nav jau tik vienkārši šito visu vēlreiz pārgremot un rakstīt, turklāt neredz taustiņus.... Bet atceries, dogos jau vienreiz bija tāda tēma, varbūt pat vairākas, neatceros, kā sauca, bet skaidri zinu, ka jau rakstīju. Un daudzi rakstīja. Skaties, kamēr tas forums vēl pastāv.

Mūsu foksenīte aizgāja ar palīdzību lielā vecumā un ļoti slima. Viss notika mājās, veterināre atbrauca klāt. Turējām suncīti klēpī. Pēc tam aprakām dārza vientulīgā malā, pie priedēm. Vēlāk gan izrādījās, ka tur ir labāka vieta bērnu rotaļlaukumam, bet vienojāmies, ka viņai jau nu gan nekad nav bijuši iebildumi pret jezgu un kņadu, tad lai notiek. Vieta nav nekā īpaši fiziski iezīmēta, tāpat zināma.
Image Image
OrlandoSeaHorse
Veteran
Veteran
 
Posts: 1624
Joined: 13 Jan 2010, 15:56
Location: Luxembourg

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby maksis » 02 Mar 2010, 19:35

Es neesmu tipiska mūsdienu latviete šai ziņā un man ļoti nepatīk tā kapu kultūra, kas pie mums pastāv - ar iešanu uz kapiem, svecēm utt.. Ļoti. Man tāda puspagāniska tā sajūta par šīm lietām. Tāpēc arī visi mani zvēri ir tikuši apglabāti savās mājās, dārzā. Kaķis - pie lielā akmens, uz kura viņš mēdza sauļoties. Un es ik vasaru tai vietā šad un tad par Danielu iedomājos un jūtu, ka viņš tā arī turpina tur piestaigāt, gulēt uz akmens un skatīties, ko mēs darām. Mammas suņi ir apglabāti piekalnītē dārza malā un turpina mūs sargāt. Mans Titis apglabāts zem ērkšķogu krūma, jo viņam tās ogas nu trakoti garšoja. Gan jau kādās gaišās vasaras naktīs uzcienājas vismaz ar to ērkšķogu smaržu. Nekad nekā īpaši ar rituāliem savus zvērus nepieminu, bet jūtu, ka viņi ir turpat blakus, šad tad iedomāju par viņiem, bet bez bēdāšanās. Tā sajūta drīzāk tāda gaiša smeldze, kas uzplaiksnī uz mirkli. Gadās, ka domās ar viņiem kādu vārdu pārmiju.
Pati apglabāšana arī mums ir bez kādiem īpašiem rituāliem. Ģimenes vīrieši izrok kapu, un suns kādā savā sedziņā ietīts tiek apglabāts. Noteikti kapā līdzi tiek likta arī suņa kaklasiksna un pavadiņa - tā pieder tikai viņam un tur tai arī jāpaliek. Kapavietu nekādi neatzīmējam, ļaujam vnk aizaugt ar tādu pašu mauriņu kā visapkārt.
Дети, собаки, мужья - это все иногда так неудобно. А без них, любимых, так невозможно. ((c)К.М.)
User avatar
maksis
Veteran
Veteran
 
Posts: 2505
Joined: 13 Jan 2010, 12:57

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby ingo » 02 Mar 2010, 19:53

Mūsu mirušie sunīši un kaķīši tiek apglabāti dārza malā, zem bērziem. Bērni kādreiz iestādīja vēlziedes, tās tad rudeņos tur zied vēl joprojām. Tur iznāk diezgan bieži iet garām, tad arī parasti viņus atceros, bet nekādu īpašu piemiņas pasākumu mums nav.
User avatar
ingo
Veteran
Veteran
 
Posts: 1147
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 13:56
Location: Medze, Liepāja

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Nauris » 02 Mar 2010, 21:19

Lai gan esmu šķīries no trīs suņiem, apbedīšanā esmu piedalījies tikai pēdējai. Pirmie divi bija laukos ar tieksmi klaiņot un abi pakļuva zem mašīnas. Pirmais pat bija VAS ar c/r. Es tad biju tik mazs, ka neviens mani speciāli neveda no pilsētas piedalīties atvadās. Tik vien kā nākamajā dienā krustiņu uznagloju un vārdu izgrebu. Krustiņš, gan sen jau sapuvis. Abi čuč ābeļdārza malā.
Pēdējais kad aizgāja, pēc stundām divām jau apbedījām segā sasegtu kopā ar mazo kurš bija piedzimis nedzīvs. Dārzā zem plūmes. Skumt laika nebija - divi mazie bija jāauklē. Bet nu gan jau kādu svecīti uzliksim kad gads būs riņķī.
Nauris
Baby
Baby
 
Posts: 37
Joined: 11 Feb 2010, 21:52

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Elbe » 02 Mar 2010, 22:52

Nu jā, mans Relītis aizgāja Helovīna naktī, bērni nāca un zvanīja pie durvīm, viņš satraucās, bet viņam bija palielināta sirsniņa, aizvedām uz Kavetu, mēģināja dakteris kaut ko darīt, sapotēja, bet... līdz mājām aizbraucām, sētsvidū viņš vēl pacēla galvu, paskatījās visapkārt un saļima man rokās. Tā arī līdz rītam nosēdēju ar savu mīluli uz rokām... Vēl joprojām smagi.... Apglabājām kastītē, ar sedziņu un viņa mantām. Pie viņa atdusas vietas aprunāties eju ļoti bieži, kaut 2 gadi jau pagājuši. No rītiem prombraucot parasti nosaku "sargā māju un Misi". Viņš bija labs sardziņš. Mēs visi viņu atceramies, pieminam, salīdzinām, pie sienas bilde un draugos mēs abi sēžam. Kad viņš aizgāja citos medību laukos, biju pārliecināta, ka citu suni vairs nekad, bet.... pēc kāda mēneša sapratu, ka bez suņa ir daudz trakāk un tad jau bija piedzimusi Mise...
User avatar
Elbe
Veteran
Veteran
 
Posts: 1616
Images: 7
Joined: 13 Jan 2010, 16:00
Location: Rīgas rajons

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby biinumz » 02 Mar 2010, 23:24

vēlreiz paldies, ka dalāties savos stāstos... ļoti ļoti aizkustinoši. bet kaut kā palīdz īstenībā ne vien kā antropologam, bet kā suņiniekam arī - saprotu, ka arī man reiz savas meitenes būs zeme sklēpī jāgulda un saprotu, ka tas nav viegli, bet ir skaisti. paliek fantastiskas atmiņas.

man viens jautājums: jūs visi (daudzi) sakāt, ka lai arī laiks pagājis, tā sunīša klātesamības sajūta nepamet, viņš ir turpat, sevišķi ejot garām vietiņai, kur četrkājainis apbērēts. vai līdzīgas sajūtas jums ir par mirušiem tuviem cilvēkiem? vai tomēr šis ir savādāk?
www.muki.lv
biinumz
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 341
Images: 1
Joined: 13 Jan 2010, 18:59
Location: Riga

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby keiko » 02 Mar 2010, 23:53

Es pie saviem suņukiem neeju, pie vectēva arī, es uz to visu skatos nedaudz citādāk. Mani suņi un arī opaps man dvēseliski bija, kas ļoti, ļoti tuvs. Vectēvs nav vienīgais aizgājušais radinieks, taču vistuvākais un man ir devis ĻOTI daudz savas uzmanības un mīlestības, Rebo un Mela, īpaši Mela, bija manas būtības spogulis. Un man viņu ir grūti palaist, joprojām, taču pie neviena no trijiem, es uz kapiem neeju. Tā es viņus palaižu. Es viņus atceros, mīlu un nekad neizslēgšu no savas dzīves, bet es negribu iet pie viņiem un sērot, raudāt... atceros jau es viņus tāpat.
Vienīgā atšķirība ir, ka man pietrūkst vectēva ikdienā - sazvanīties, parunāt, utt. Taču Rebo un Mela man pietrūkst kā daļa manis, manas dzīves, ikdienas. Es neizjūtu viņu klātbūtni, taču es zinu, ka reiz es viņus atkal satikšu, tajā saulē, viņi mani gaida. Es neticu Dieva esībai, taču es ticu tam, ka tas tā vienkārši nebeigsies.
Ceru, ka nav pārāk nesakarīgi.
Pasaulē nav neviena cita dzīve būtne, kura spēj dot tādu beznosacījuma mīlestību kā suns.
keiko
Puppy
Puppy
 
Posts: 62
Joined: 14 Jan 2010, 22:03

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby emy » 03 Mar 2010, 01:37

es dzīvoju Rīgā, Valdemārielā. Apkārt asfalts. Laukos esmu reti. Vasarās brīvdienās, bet ne tuvu visās. Un tāpēc atkārtošos - tiešām esmu ļoti pateicīga par to, ka ir Citi medību lauki, par to, ka man nebija jāatstāj tuvinieks vetklīnikā, par to, ka nebija jāaprok kaut kur nezin kur Rīgas mežā vai tamlīdzīgi. Un tajos kapiņos strādājošie arī ir tik cilvēcīgi labestīgi. Mana sunīte bija tāda, ko ļoti sargāju, kas gulēja gultā un kuru man bija ļoti svarīgi apglabāt tā, lai manī būtu miers. Sviestaini skanēs, bet lai man būtu sajūta, ka viņa ir pasargāta un kaut kā tā.... Tas viss jau ir mūsu galvās.... Ja man būtu privātmāja vai, ja dzīvotu laukos, tad būtu citādi. Tad būtu tā, kā citi šeit raksta - zem laukakmens, priedēm vai rožu krūma... Par sajūtām? Ar vecvecākiem visiem četriem man ir tā, ka vissmagāk bija, kad aizgāja vectēvs - mammas tēvs, kas bija vistuvākais un es tajā laikā nebiju LV. Tad ļoti ilgu laiku gāju uz kapiem runāties un tā... un pamazām,kāda gada laikā tas atlaida. Nu jau aizbraucu vien pāris reizes gadā. Tāpat bija ar manu sunīti. Sākumā es braucu pie viņas ļoti, ļoti bieži. Ne raudāt, ne sērot. Vienkārši aizbraucu parunāties, sakopt kapiņu, uzlikt svecīti. Samīļot. Man to vajadzēja. Esmu pavadījusi šajā laikā 4 vecvecākus un sunīti. Vissmagāk man bija tikt galā ar suņa aiziešanu. Vecu cilvēku aiziešanai pamazām gatavojies. Ne apzināti, bet tomēr. Džesītes aiziešana mani pārsteidza nesagatavotu. Tāpēc vajadzēja laiku, lai es ar to aprastu. Tas varbūt skan drausmīgi un nesuņiniekam to vispār nesaprast, bet godīgi atzīstoties - tā ir - es vissmagāk pārdzīvoju suņa aiziešanu. Nu jā sākumā es braucu uz Citiem medību laukiem bieži, tagad stipri retāk. Tā lai vienmēr tur būtu sakopts. Laikam jau manī ir latviskais "kapu kopējas" gars :) - bet kā ir, ir. Aizbraucot tur es neraudu, es samīļoju, noglāstu, sakopju un savās sajūtās sasedzu savu mīļumu. Un starp citu reizēm es palasos uzrakstus uz citu suņu un kaķu atdusas vietiņām un tajos ir tāds patiesums, tāds mīļums... Nevajag jau pompozos pieminekļus, nevajag dārgākās vietas. Es ļoti cienu, ka cilvēki savu ģimenes locekli pavada kā ģimenes locekli. Vienalga kur, bet ar godu un cieņu.
Divi skoči - Hugo Boss (Bostons (Boss) (dzimšandiena - 08.03.2010.) un Hugo (dzimšandiena - 29.05.2010.))
emy
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 393
Images: 0
Joined: 13 Jan 2010, 14:37

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby maksis » 03 Mar 2010, 09:30

biinumz wrote:man viens jautājums: jūs visi (daudzi) sakāt, ka lai arī laiks pagājis, tā sunīša klātesamības sajūta nepamet, viņš ir turpat, sevišķi ejot garām vietiņai, kur četrkājainis apbērēts. vai līdzīgas sajūtas jums ir par mirušiem tuviem cilvēkiem? vai tomēr šis ir savādāk?

Jau rakstīju, ka mēs savu zvēru kapavietas īpaši neatzīmējam, ļaujam apaugt ar zāli un saplūst ar pārējo ainavu. Tāpēc es pat nevarētu tā ļoti precīzi parādīt, kur tieši katrs apglabāts (nu - ja ir runa par konkrētiem metriem un centimetriem). Un tā klātesamības sajūta vismaz man nekādi nesaistās tieši ar kapavietu. Tas ir vnk kaut kur gaisā, netverami, sajūtās, atmiņās un domās. Un ar cilvēku man ir tāpat. Man pirms pāris gadiem nomira tētis. Viņš ir apglabāts netālu no mājām, vietējos kapos (no mājām tos kapus gandrīz vai var saredzēt ). Bet man kapavieta nesaistās ar konkrēto dzīvo cilvēku, es eju uz turieni tikai pienākuma dēļ un par prieku mammai, kam tas ir ļoti svarīgi. Es tēti atceros bieži, bet citādi - kad ņemu kādu viņam piederējušu lietu, kad redzu kādu grāmatu vai žurnālu, ko viņš mēdza lasīt, kad ir kāds jautājums, par kuru nodomāju - ek, šo varētu tētim pajautāt. Tēti atceros un domās kādreiz aprunājos, kad ejam ar suņiem pastaigāties pa tām vietām, kur bieži ar tēti staigājām. Kapos - nē.
Tā ka šai ziņā vismaz man nav atšķirības, runājam par cilvēkiem vai dzīvniekiem.
Дети, собаки, мужья - это все иногда так неудобно. А без них, любимых, так невозможно. ((c)К.М.)
User avatar
maksis
Veteran
Veteran
 
Posts: 2505
Joined: 13 Jan 2010, 12:57

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Ever » 03 Mar 2010, 15:23

keiko wrote:Viens ir laukos, lielā pļavā, netālu no meža, kur es ar viņu pavadīju viņa pēdējo vasaru, kur viņš vēl bija žirgts un vesels, un dzenāja stārķus. Otrs ir uzkalniņā ar skatu uz ezeru, pie kura mums pagāja viņas vienīgais gads. Ar nodomu izvēlos vietas, kurās suns ir bijis laimīgs.


Mēs arī darām ļoti līdzīgi. Kaut gan apglabājam dzīvniekus kopā ar vīru. Bez jebkādam ceremonijām. Ar nodomu izvēlamies vietas, kur dzīvnieki bija laimīgi, kur dzīvoja, pastaigājās - gan mežos, gan laukos, gan arī mājas pagalmā ir apglabāti. Nekādas kapu vietas neveidojām - visi mēs esam dabas bērniem - lai pie dabas arī tuvāk paliek, aizaug ar zāli, puķēm, kokiem, krūmiem. Pēc tam tad mājās arī parasti "iedzeram" uz atvadām... bet ne cik dēļ "rituāla" vai ceremonijas, bet tāpēc, ka iedzerot vismaz man paliek vieglāk. Kapa vietas arī neapmeklējām un svecītes nededzinām... jo viņu jau tur vairs nav... viņi ir kaut kur citur... un man tā ir vieglāk.

Nu ja... un vēl... mazāko izmēru dzīvniekus apglabājām kastītē, ar sedziņu un mantu, siksniņu. Lielajiem bez kastes.
Par citiem laikiem... nevaru pieņemt - man liekas pārāk civilizēti. Kā arī par to frīcību, ilozofiju, piemiņu un attieksmi man ir tieši tāpat kā Maksim, iepriekšējā postā.
Ever
Baby
Baby
 
Posts: 11
Joined: 21 Jan 2010, 12:29

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby emy » 03 Mar 2010, 15:59

Ever, katram jau jādara tā, kā var pieņemt. Es jau rakstīju, ka dzīvoju Rīgas centrā, Valdemārielā Stabu ielas rajonā. Un attiecības ar laukiem man nosacītas. dažreiz vasarā. Un tā, kā esmu pilnīgā civilizācijā un man nav ne dārza, ne pļavu un pastaigāties braucam katru reizi citur kaut kur, tad tādā manā tīrās pilsētnieces bez lauku radiem variantā ir neatsverami labi, ka ir Citi medību lauki. Tas ir neatsverams atvieglojums, ka nav jādomā tieši kurā pagalmā vai kurā puķu dobē (kuru arī centrā vismaz manā apkārtnē nav) apglabāt. Zinu cilvēkus, kas pa kluso, pa nakti kaut kur pie Mākslas akadēmijas savu kaķīti apglabāja...Ja man būtu privātmāja, vai dzīvot nerīgā, tad domāju, ka būtu tā, kā maksis vai keiko raksta. Bet katram ir tā, kā ir un katrs jūt un jūtas pa savam.
Divi skoči - Hugo Boss (Bostons (Boss) (dzimšandiena - 08.03.2010.) un Hugo (dzimšandiena - 29.05.2010.))
emy
Intermediate
Intermediate
 
Posts: 393
Images: 0
Joined: 13 Jan 2010, 14:37

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby maksis » 03 Mar 2010, 16:02

emy wrote:Bet katram ir tā, kā ir un katrs jūt un jūtas pa savam.

Tieši tā. Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka kaut kas ir pareizi un cits atkal - ne. Kā jau rakstīju - pat manai mammai un man šīs izjūtas diametrāli atšķiras.
Дети, собаки, мужья - это все иногда так неудобно. А без них, любимых, так невозможно. ((c)К.М.)
User avatar
maksis
Veteran
Veteran
 
Posts: 2505
Joined: 13 Jan 2010, 12:57

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby Fency » 03 Mar 2010, 17:21

Man liekas, ka par šo jautājumu var ilgi un daudz diskutēt. Katrs izvēlas sev piemērotāko veidu, gan finansiāli ( piem. Citi medību lauki, vai dārzā zem ābeles ), gan morāli ( vienkārši apglabāt, vai ar rituāliem). Tāpat kā ar dzimšanas dienām suņiem - citi cep tortes un liek galvā tūtas, citi vienkārši sabučo uz deguna un paspēlējās ar mīluli.
Pasaules bīstamākie zvēri ir cilvēki.
User avatar
Fency
Puppy
Puppy
 
Posts: 69
Joined: 13 Jan 2010, 19:39
Location: Rīga

Re: Vieglas smiltis četrām ķepām...

Postby maksis » 03 Mar 2010, 17:41

Fency wrote:Man liekas, ka par šo jautājumu var ilgi un daudz diskutēt.

Es teiktu, ka par šo jautājumu vispār nedrīkst diskutēt. Neētiski. Katrs dara kā sajūt un nav tāda labāka vai sliktāka, pareizāka vai nepareizāka viedokļa. Mēs varam tikai un vienīgi dalīties pieredzē, tas arī viss.
Дети, собаки, мужья - это все иногда так неудобно. А без них, любимых, так невозможно. ((c)К.М.)
User avatar
maksis
Veteran
Veteran
 
Posts: 2505
Joined: 13 Jan 2010, 12:57

Next

Return to Citi jautājumi

Who is online

Users browsing this forum: No registered users and 2 guests

cron