... turpinājums
----
Ja kucēns dara jebko, kas nav pieņemami, piemēram, pretojas nagu griešanai, atkārtoti ķeras pie vadu graušanas, lai gan pirms pusminūtes tas tika aizrādīts - saņemiet viņu aiz "čupra" (neceļot augšā, bet gan kucēnam atrodoties uz zemes vai klēpī) vai arī ar rokām saņemiet ap kaklu/pleciem un sapuriniet, biedējoši uzrūcot tam. Suņu mammas tā "noliek pie vietas" savus kucēnus par jebkuriem pārkāpumiem, un arī Jūsu kucēnam perfekti jāzina, ka vadonis esat Jūs un tikai Jūs lemjat - kur, ko un kad viņš drīkst vai nedrīkst darīt. Tā nav suņa tiesību apspiešana - dzīvojot barā, kucēnam/vilcēnam nav nekādu privilēģiju, un viņš apzinās savu vietu un pakļaujas vadonim.
Lai būtu par vadoni, "alfu" savam sunim, Jums nebūt nav jākliedz vai jāsit tas. Pirmais un galvenais ir Jūsu iekšējā pārliecība, ka taisnība ir Jums, un tas, ko Jūs darāt, ir viņa interesēs. Nopirkt jaunu elektrības vada pagarinātāju nemaksā daudz, taču, ja tas bijis pieslēgts pie elektrības, kucēnam draud nāve, tādēļ korekciju kucēnam Jūs dodat ne tādēļ, ka žēl sagrauzto vadu, bet tādēļ, ka rūpējaties par viņu un sargājat viņu. Ja Jūs nebūsiet iekšēji pārliecināti, ka kucēns korekciju ir nopelnījis, viņš to sajutīs uzreiz un visiem spēkiem mēģinās manipulēt ar Jums (atteiksies iet savā vietā, turpinās nedarbu utt.).
Būt par vadoni palīdz arī vienkārša sistēma, ko angliski sauc par "Nothing In Life Is Free" ("nekas dzīvē nav par velti") - sunim ir jāzina, ka ne tikai korekcijas, bet arī viss labais šajā dzīvē nāk no Jums. Jūs viņu barojat, vedat pastaigās, ņemat līdzi interesantos braucienos ar auto. Tādēļ pirms tam vienmēr palūdziet sunim izpildīt kaut kādu komandu (vēlams tādu, kas fiksēs viņa stāvokli, nevis, piemēram, "Balsi" utml.). Piemēram, nelieciet zemē viņa bļodiņu ar ēdienu, kamēr viņš nav izpildījis komandu "Guli". Arī pirms iešanas pastaigā, pirms uzliekat kaklasiksnu, lieciet sunim sēdēt. Tas ir parocīgi arī no praktiskā viedokļa, bet psiholoģiski suns vēlreiz un vēlreiz pārliecinās, ka noteikumus diktējat Jūs, nevis viņš.
Ja kucēns pienāk pie Jums un smilkst pēc uzmanības, uz brītiņu paceliet viņu rokās un paskatieties viens otram acīs. Tas nodrošina to, ka kucēns drīzāk pieņems Jūs par savu vadoni, taču ļoti pozitīvā ceļā.
Kad staigājat ar kucēnu/suni bez pavadas, vairākas reizes pastaigas laikā piesauciet viņu ar pierasto komandu un vienkārši samīļojiet un/vai iedodiet kārumu, un palaidiet atkal spēlēties/skraidīt. Tas ir ļoti būtiski, jo bieži vien saimnieki komandu "Šurp" lieto tikai gadījumā, kad jāpārtrauc kaut kas, kas sunim patīk - spēle ar draugiem, pirms došanās uz māju, utt. Pieradiniet suni, ka komanda "Šurp" ir ļoti patīkama komanda, un viņš to ar prieku un uzreiz izpildīs, kad tikai Jums vajadzēs to pielietot.
Ja kucēns pastaigas laikā sācis no Jums attālināties, pasauciet to un skrieniet prom, nevis viņam pakaļ. Suņi dzīvo pēc instinktiem, un šajā gadījumā nostrādās dziņa neatpalikt no sava "bara".
Dodot kucēnam kārumu, vispirms varat pietuvināt to savai mutei un tad uzreiz dot viņam – tā kucēns pieradīs skatīties Jums acīs, kas noderēs daudzu elementu mācīšanā. Tā ir, iespējams, visvienkāršākā „fokusa” (acīs skatīšanās) mācīšanas metode. Otra ir gaidīt, kamēr kucēns paskatās Jums acīs pats, un tad atalgot ar kārumu, rotaļu u.c. – ar laiku suns pieradīs ar acu skatienu „palūgt” Jums noteiktas lietas, pat atļauju skriet spēlēties ar citiem suņiem.
Veimāriešim patīk peldēt un aportēt priekšmetus no ūdens. Kucēns, iespējams, nedosies ūdenī uzreiz, bet vasaras laikā ieejiet ūdenī paši un sauciet viņu. Ja pēc vairākām dienām pludmalē kucēns vēl joprojām baidās, lai gan ļoti vēlas iet dziļāk ūdenī, var mēģināt viņu uzmanīgi ūdenī ienest uz rokām un nolaist uz ūdens. Lai gan pirms tam ir lietderīgi izmēģināt mest ūdenī kārumus (pakāpeniski arvien dziļāk, lai kucēnam nāktos tomēr paspert soli un mēģināt peldēt.) Šeit noder arī cita suņa piemērs, kas jau droši peld un nes no ūdens aizmestus priekšmetus. Jo agrāk Jūs sāksiet pieradināt savu kucēnu pie ūdens, jo labāk. Savā dārzā to var sākt darīt mazā vanniņā vai bērnu baseinā. Pavasarī siltā dienā ideāla vieta ir ar kūstošā sniega ūdeni pārklāta pļava, pa kuru varat paskriet ar kucēnu (pirms tam uzvelkot gumijas zābakus!), lai viņš pierastu pie ūdens sajūtas.
Neņemiet pie sirds kucēna ietiepību un stūrgalvību, pretējā gadījuma uzvara viņam būs garantēta. Turpiniet pastāvēt uz sava. Taču NEKAD nemēģiniet apmācīt suni un nesodiet viņu, kad esat pa īstam dusmīgi - tas iedragās jūsu abu attiecības un, ļoti iespējams, kucēns sāks no Jums baidīties un neuzticēties. Vislabāk šādā gadījumā ielikt kucēnu/suni viņa būrītī vai aizsūtīt uz viņa vietu vai citu istabu un mierīgi pārdomāt notikušo. (Arī ja suns patiešām nogrēkojies) Varbūt Jūs nespējāt sunim paskaidrot, ko no viņa vēlaties? Varbūt viņš ir noguris vai pat nejūtas labi un nav spējīgs šobrīd koncentrēties? Varbūt Jūs prasāt no viņa pārāk daudz, piemēram, perfekti izpildīt komandu, kuru viņš vēl tikai apgūst?
Taču gadījumā, kad suns ir jādisciplinē (jānorāj), Jums ir jāizklausās dusmīgiem. Apsauciet viņu rupjā, draudīgā balsī, un dariet to nopietni.
Runājot ar kucēnu, runājiet zemā un rupjā balsī tad, kad aizrādat viņam, un otrādi, kad kucēns izdarījis kaut ko ļoti labu, burtiski "spiedziet" aiz laimes. Ir suņi, kas uzbudināmi ļoti ātri, tādēļ viņiem varētu pietikt ar mierīgā balsī pateiktu "Malacis, labs suns" un paglaudīšanu, bet es, apmācot suni, vienmēr daru viņam zināmu, ka viņa pareizās darbības mani ļoti priecē. Pārējā laikā runājiet normālā balsī, kā parasti.
Praktiski katras komandas mācīšanā ir 3 stadijas: paskaidrošana, atkārtošana un noslīpēšana. Apmācība vienmēr jāsāk sunim pazīstamā vietā, kur pēc iespējas mazāk uzmanību novērsošu faktoru (citu suņu, daudz cilvēku u.c.) Pirmajā fāzē Jūs, izrunājot komandu, sunim jebkādā piemērotā veidā parādat, kas ir jādara; kad suns sapratis un izpilda komandu, seko atkārtošana vēl un vēlreiz ar obligātu uzslavēšanu pēc katras izpildes; līdz kamēr, pēc vairākām sesijām, kad ir noteikti zināms, ka suns komandu saprot un perfekti izpilda, Jūs varat pāriet pie komandas noslīpēšanas, mainot vietu, apstākļus, izmantojot pēc iespējas vairāk faktoru, kas var novērst suņa uzmanību (protams, panākot, ka suns vienmēr izpilda Jūsu doto komandu).
Mācot sunim jebko, vienmēr jāievēro apmācības pamata princips - vispirms tiek dota komanda un tikai pēc tam iedarbība uz suni. (Piemēram, "Sēdi" un tad nospiešana uz krustiem, "Fū!" un tad sapurināšana.)
Ļoti iespējams, ka pirmajās nedēļās kopā ar kucēnu būs daudz jāizmanto korekcijas un apsaukšana ("Nē!" vai "Fū!" kopā ar sagrābšanu aiz purniņa, ja kucēns kož, utml.) Tas ir normāli - Jūs ierādāt kucēnam, ko tas drīkst un nedrīkst darīt, un rādāt, ka saimnieks esat Jūs. Nolemiet, ko kucēns drīkstēs darīt, un ko ne, paturot prātā, ka pašlaik kucēna vecumā kaut kas var šķist mīļi un smieklīgi, taču suns uzaugs ar slikto ieradumu un tas vairs nebūs tik bezbēdīgi. Neļaujiet sunim lēkt uz Jums vai Jūsu mēbelēm (ja vien neesat nolēmuši citādāk) vai košļāt Jūsu rokas vai matus.
Vai ļaut sunim gulēt gultā? Gulēšana gultā nav viennozīmīgi labi vai slikti. "Suņinieku" vidū ir joks, ka suņu īpašnieki dalās divās grupās - tie, kas guļ ar saviem suņiem un atzīst to, un tie, kas neatzīst! Veimārietis ir pietiekami tīrīga šķirne, lai no tā klātbūtnes gulta nepārvērstos par migu, un silts, mīļš purniņš pie Jūsu vaiga, uz pleca vai uz kājām nemaz nav nepatīkami! Taču izlemiet precīzi, vai suns drīkstēs gulēt gultā (vai atrasties uz dīvāna utt), vai arī nē. Neder variants, ka "vispār mēs viņam neļaujam gulēt gultā, bet viņš tik un tā pa kluso ielien no rītiem". Ja jau suns tāpat tiek gultā, kāda ir praktiska nozīme aizliegumam? Bez tam sunim tas parāda, ka Jūsu klātbūtnē kaut ko darīt nedrīkst, bet Jums neredzot drīkst. Jāpiebilst, ka sunim ar noslieci uz dominēšanu nedrīkst ļaut gulēt savā gultā, jo tas viņu paceļ vienā līmenī ar Jums un rada papildus problēmas. (Suns domā apmēram šādi - "Lūk, es guļu saimnieka gultā, bet viņš manā - ne, tātad boss esmu es, man divas gultas, bet viņam tikai viena!")
Kucēna audzināšanā liels palīgs ir nevēlamās uzvedības ignorēšana. Bieži suns kaut ko dara vienkārši tāpēc, lai pievērstu mūsu uzmanību, un ja jūs to izdarāt - pat ja tas ir sods - suns ir savu panācis, jo "negatīva uzmanība" arī ir uzmanība. Piemēram, ja kucēns, kas jau pieradis būt būrī (un ir obligāti pabijis ārā, nokārtojies, pabarots un padzirdināts), sāk riet un uzstāt, lai jūs to izlaižat no būra - ignorējiet to. Visdrīzāk kucēns drīz nomierināsies, redzot, ka jūs tam nepievēršat nekādu uzmanību. Svarīgi ir nemaz neskatīties uz kucēnu, jo viņš noteikti mēģinās uzķert Jūsu skatienu, lai manipulētu ar Jūsu mīkstsirdību.
Taču ignorēšana vien nevar aizstāt citas metodes. Ja, piemēram, Jūs vienkārši ignorētu, ka Jūsu bērns grasās pieskarties karstai plītij, tas varētu dārgi maksāt, tādēļ citas metodes arī ir nepieciešamas kucēna audzināšanā.
No mazotnes pieradiniet kucēnu atdot jums savu barību, kauliņu, rotaļlietu utml. Kad viņš ēd, pārliecinoši pielieciet roku viņa bļodiņai un, ja kucēns nekādi nereaģē, paslavējiet un paņemiet roku nost. Tāpat dariet, kad viņš grauž kauliņu - paņemiet to nost, paturiet dažas sekundes, paslavējiet suni un atdodiet atpakaļ. Ja kucēns rūc un neatdod, nekavējoties sapuriniet viņu un apsauciet. Daudz labāk to darīt kucēna vecumā, lai tas nebūtu nepatīkams pārsteigums, ja pēkšņi kaut kas jāatņem pieaugušam sunim (sadzīves atkritumi, sveša rotaļlieta, Ziemassvētku cepetis u.c.). Ar savu pieaugušo suni, kurai šādu problēmu nav, es to vienalga dažreiz izmēģinu.
Zagšana no galda - atkarībā no kucēna rakstura aizrādiet viņam maigākā (stingrs "Nē"!) vai stingrākā formā (sapurināšana), kad tas interesējas par šķīvjiem uz galda. Var arī speciāli kaut ko atstāt un vērot kucēnu no malas, piesteidzoties klāt tūlīt pēc mēģinājuma ēdienu nocelt no galda. Daudz kas atkarīgs arī no suņa apetītes un vielmaiņas - ir suņi, kuriem vienmēr gribas ēst, tādēļ labāk neko uz galdiem neatstāt savas prombūtnes laikā.
Lai suns neubagotu ēdienu Jūsu ēdienreižu laikā, NEKAD nedodiet viņam neko no sava galda ēšanas laikā.
Ja kucēns ir ar noslieci uz pārlieku padevību, bieži apsēdieties uz grīdas un paspēlējieties ar viņu tur, vienā līmenī. Arī pārnākot mājās, noteikti apsveicinieties ar viņu, notupjoties viņam blakus.
Rotaļās padevīgam kucēnam jāļauj uzvarēt, bet dominantākam - jāparāda, ka uzvarēt varat arī Jūs. Ar dominantāku kucēnu jācenšas spēlēt spēles, kur viņam ar Jums jāsadarbojas (piem., aportēšana) nevis jāspēlē pret Jums (mantiņas pārvilkšana).
Ja kucēns rūc uz citiem suņiem vai cilvēkiem, NEKAD nemēģiniet viņu nomierināt, sakot "Labs, labs, viss kārtībā, nomierinies" - šādā gadījumā suns sapratīs, ka Jūs viņu slavējat par šādu uzvedību. Vienmēr kucēnu par šādu uzvedību apsauciet. Ja kucēns satiek daudz dažādu cilvēku un adekvātu suņu, viņš izaugs par suni, kuram ir patīkami atrasties līdzās un visur ņemt līdzi, jo tas labi uzvedas un nerada nekādas problēmas.
Visiem mājiniekiem skaidri jāzina, ko kucēns drīkst un nedrīkst darīt, kādas ir komandas u.c. Kategoriski nav pieļaujami, ka kāds kucēnam aizliedz kāpt uz dīvāna, bet kāds cits atļauj. Tādā veidā suns neiemācīsies neko un dzīvos stresā. Uz kucēna ierašanās brīdi Jums ir skaidri jāzina, kurās telpās tas drīkstēs vai nedrīkstēs uzturēties, kur būs viņa vieta, kur viņš gulēs, u.c.
Kucēns un Jūsu bērni. Veimārieši ir ļoti pacietīgi un visdrīzāk bez ierunām mēģinās paciest raustīšanu aiz ausīm un astes no bērnu puses, taču bērni obligāti jāiemāca pareizi apieties ar suni. Svarīgi ir vienmēr izrādīt, ka priekšroka ir bērniem, nevis sunim. Viņi ir pirmie, ar ko jūs apsveicināties, pārnākot mājās, un viņi ir pirmie, kas dabū kārumus, ja tiek dalīti kārumi. Sīkāk par šo jautājiet mums atsevišķi.
Atcerieties!
1. Kucēna apmācība jebkurā gadījumā neizbēgami notiks, taču no Jums atkarīgs, vai to darīsiet Jūs, vai arī kucēns "apmācīsies" pats un iegūs daudzus sliktus ieradumus, ja viņam netiks iemācīts uzvesties citādi.
2. Jo vairāk ar kucēnu/suni darbosieties un jo vairāk viņš apgūs, jo vieglāk noritēs turpmākais apmācības process un jo piepildītākas būs jūsu attiecības. Veimārietim tas nozīmē arī mierīgāku brīvā laika pavadīšanu vienatnē.
3. Nekautrējieties nepārtraukti un daudz prasīt no šiem suņiem, viņus tas tikai iedvesmo!
Pirmie soļi medību suņa sagatavošanā
Šie ieteikumi noderēs pat tad, ja neplānojat izmantot savu veimārieti medībām. Jebkurā gadījumā ir lietderīgi tos ievērot, lai kucēnam tie jau būtu, ja tomēr izdomājat medīt vai kārtot lauku pārbaudes uz diplomu.
Veimārieši ir universāli putnu suņi, kas nozīmē to, ka viņi putnu saož un ar stāju norāda, pēc šaviena atrod un pienes, kā arī spēj dzīt pēdas ievainotam dzīvniekam. (Dažās valstīs viņus izmanto, lai dzītu pēdas autoavārijās ievainotām stirnām u.c.)
Apmācību vispirms sāk ar lauka putniem, tikai tad sāk mācīt pienest nošautu pīli (jo tai ir stiprāka smarža, nekā putniem), un tikai tad asinspēdas vai vispār pēdu dzīšanu (jo, mācot uz lauka putniem, tos bieži nākas noslēpt, un veimārietis varētu sākt dzīt pēdas palīgam, meklējot īsāko ceļu uz putnu).
1. Nedodiet kucēnam rotaļlietas ar pīkstuli, jo kucēns, mēģinādams izdabūt no tām interesanto skaņu, tās spaidīs starp žokļiem, pie kā nav labi pieradināt suni, kura uzdevums ir pienest medījumu bez bojājumiem (nesakošļātu, nesaspiestu, bez caurumiem utt.).
2. Necentieties pēc iespējas ātrāk vest kucēnu reālās medībās! Ārkārtīgi daudz var iemācīt medību sunim turpat savā pagalmā. Sunim pirms došanās medībās ir jābūt paklausīgam, pretējā gadījumā tas riskē ar savu dzīvību. Jums ir jābūt pārliecinātam, ka suns perfekti izpilda komandu „šurp”, ++....??.
3. Apmācot atnest nošautu medījumu, necentieties pēc iespējas ātrāk sasaistīt suņa apziņā šāvienu ar beigtu putnu un tā atnešanu. Sunim ir jābūt ārkārtīgi savaldīgam šāviena laikā, un viņa paša drošības labad kategoriski nav pieļaujama aportēšanas izpildīšana bez saimnieka komandas. Tādēļ ieteicams, kad suns jau zina un izpilda komandu „guli”, dažreiz, nošaujot putnu/pīli, aiziet tai pakaļ pašam, parādot sunim, ka viņa pakalpojumi ne vienmēr ir nepieciešami.
3. Jau kucēna vecumā veimārietis, ļoti iespējams, ar stāju uzrādīs putniņus, ežus vai pat tauriņus. Nemudiniet viņu dzīties tiem pakaļ!! Putnu sunim ir jānotur stāja, norādot medījumu, nevis tas jātrenkā.
4. Ar mazu kucēnu (apmēram līdz 3,5-4 mēn. vecumam) varat rotaļāties šādi: paņemiet makšķeri vai līdzīgu priekšmetu un ar tievu, tumšas krāsas aukliņu piesieniet galā kāda medījuma spārnu (nav īpaši būtiski, var arī pīles vai zoss spārnu). Sanāk makšķere, kuras galā ir nevis āķis ar ēsmu, bet spārns. Izejiet ar kucēnu pagalmā, kur jums nekas netraucēs (kategoriski nedrīkst pielaist tuvumā citus suņus!), nemanāmi nometiet spārnu zemē un lieciet tam kustēties, nedaudz lēkāt u.c. Kucēns noteikti mēģinās to ķert. Ikreiz, kad kucēns dzenas tam pakaļ, uzreiz krasi paceliet spārnu gaisā – putniņš aizlido. Tad atkal nolaidiet to uz zemes un vērojiet kucēna reakciju. Jāpanāk, lai kucēns sāktu spārnam piezagties, sapratis, ka dzenoties tam pakaļ, viņš nekad nevarēs to noķert. Neaiztieciet spārnu, ja kucēns tuvojas tam zagšus. Gaidiet, kad kucēns sastings stājā pavisam. Kad tas notiek, klusā un mierīgā balsī slavējiet viņu, atkārtojot komandu „stāvi”. Kad kucēns mēģina spārnu satvert, krasi paceliet to augšā – putniņš aizlido. Tas kultivē medījuma norādīšanu ar šķirnei tipisko stāju. Neuztraucieties, ja kucēns sastindzis nepaceļ priekšējo ķepu kā gleznās vai pat paceļ pakaļējo – tas nav būtiski! Taču vērojiet kucēna reakciju, stājā esot – kā uzvedas viņa aste, u.c. Tas palīdzēs arī medībās „lasīt” suņa uzvedību, saprast, ka suns uzgājis putnu, nevis tīksminās par kārtējo kurmja rakumu. Necentieties visu ciklu panākt jau pirmajā nodarbībā – ja kucēns nekādi nestājas stājā un turpina mēģināt dzīties pakaļ spārnam, pabeidziet nodarbību ar „putniņš aizlido” un mēģiniet rīt! Jebkurā gadījumā šai rotaļai ir jābūt ļoti īsai (ne vairāk par 10 min. vienā reizē), lai kucēnam tā turpinātu likties fascinējoša, nevis apniktu.
Vēlāk apmācot kucēnu uz lauka un satiekoties ar īstiem putniem, nekad neizmantojiet tādus, kas neceļas spārnos. (Tādēļ uzmanieties parkos, kur putni ir pieraduši pie cilvēkiem un var pietiekami ātri nenoreaģēt uz suņa parādīšanos.) Kucēns jāapmāca ar putniem, kas ir grūti pieejami un noteikti pacelsies spārnos, ja kucēns pietuvosies tiem pārāk tuvu. Tādēļ ir labi palaist kucēnu uz lauka, kur varētu būt savvaļas putni, bet, ja to nav – jāiegādājas tādi, kas paceļas spārnos. Ieteicams izmantot balodi, kuru iesēdina būrī un noslēpj uz lauka, un šo vietu apzīmē ar celofāna gabaliņu (lai būtu pārliecinats, kad suns atradis putnu un norāda uz to ar stāju); būrim jābūt viegli atveramam, pavelkot aiz aukliņas. Aukliņai jābūt diezgan garai un pēc iespējas nemanāmai. Uzdevums ir parādīt sunim, ka putns ir tramīgs un nepielaidīs viņu sev tuvumā, tādēļ sunim ir jāuzvedas ļoti uzmanīgi un jāzogas putnam klāt un tad jāsastingst stājā. Turot rokās aukliņu, sūtiet suni meklēt putnu. Kad viņš norāda uz būri ar stāju, lieliski. Kad suns pasper kaut soli būra virzienā, paraujiet aukliņu, izlaižot putnu. Suns sapratīs, ka jābūt ārkārtīgi uzmanīgam un jātur stāja, lai putnu neaizbaidītu. (Neko nedariet, kad suns aizskrien kādu gabalu izlaistā putna virzienā – viņš pats sapratīs nākamreiz, ka jāuzvedas uzmanīgāk.)
Tā kā suņiem ir lieliska atmiņa, trenējot suni putnu meklēšanā uz lauka, visu laiku jāmaina putna būra atrašanās vieta, lai suns nepierastu uzreiz skriet uz vietu, kur pagājušoreiz bija noslēpts putns.
5. Gan lauku pārbaudēs, gan reālās medībās ir svarīgi, lai suns nenomestu medījumu, pienesis to klāt (var gadīties arī aizšauts putns, kas var aizbēgt, ja suns to atlaiž). Tādēļ jau uzreiz māciet sunim pareizi atdot medījumu. Ideāla atdošana ir šāda: suns pa īsāko ceļu atgriežas ar medījumu, apsēžas pavadonim priekšā vai pie kreisās kājas un tikai pēc komadas atdot medījumu rokā, kuru saimnieks jau palicis apakšā. Sākot mācīt kucēnu, akcents būtu jāliek uz pienešanas ātrumu (lai suns ar vēlmi, netūļādamies pienestu medījumu), tādēļ varat atkāpties no kucēna, kad tas nes Jums rotaļlietu, lai tas „pieliktu soli”, cenzdamies Jūs noķert. Tad uzreiz pastiepiet pretī roku un palieciet to zem kucēna žokļiem, gatavībā saņemt atnesto priekšmetu. (Nelieciet kucēnam apsēsties!) Uzreiz iedodiet sunim kārumu un paslavējiet. (Tādējādi „iemainot” priekšmetu pret kārumu un motivējot kucēnu darīt to vēl.) Tikai tad, kad kucēns jau perfekti saprot un izpilda šo vingrinājumu, sāciet tam likt „sēdēt”, kad tas pienesis priekšmetu. (Pretējā gadījumā, ja sākat prasīt no suņa „sēdēt” uzreiz apmācības sākumā, samazinās gan pienešanas ātrums (jo suns jau gatavojas fiksējošajai komandai), gan arī nav iespējams koriģēt suni par nepaklausību, ja tas neapsēžas, jo viņš var nesaprast un domāt, ka korekcija tikusi par to, ka viņš atnesis priekšmetu.) Iespējams, kopā ar komandu „sēdi” vai pirms tās ieviešanas šajā vingrinājumā būs jāpiestrādā arī pie priekšmeta turēšanas zobos, līdz dota komanda „atdod”. Vienkāršākais veids ir citā situācijā vienkārši ielikt kucēnam nelielu aportu zobos un maigi, bet pārliecinoši likt viņam to turēt, glāstot purniņu un pieturot žokļus aizvērtus, ja nepieciešams. Sīkāku informāciju jautājiet, lūdzu, mums.
...............
Uzticieties savam sunim. Ja mēģināsiet viņam katrreiz norādīt, kur meklējams medījums, viņš pārstās paļauties uz saviem spēkiem. Taču suns medībās ir vajadzīgs tieši tādēļ, ka cilvēkam nav ne jausmas, kur slēpjas vai kur nokritis nošauts medījums. Tādēļ ļaujiet sunim pēc iespējas izrādīt iniciatīvu, mācieties tam uzticēties un nemēģiniet viņu katrreiz pārliecināt par savu taisnību, kur meklējams putns.
Atcerieties, ka gan lauku pārbaudēs, gan medībās ļoti svarīga ir gan suņa iedzimtā un izkoptā medību dziņa un azarts, gan viņa absolūta bezierunu paklausība (kuras pārkāpšanu nekādā gadījumā nedrīkst attaisnot ar spilgti izteiktu medību azartu!). Ja neesat mednieks, apmācot suni, mēģiniet vismaz iztēloties, kādai būtu jābūt jūsu sadarbībai, lai varētu veiksmīgi atrast vakariņām medījumu (efektīvi un ātri pārmeklējot lielas medību platības un velti nekavējoties pie sienāžiem un taureņiem) un šaušanas brīdī spētu koncentrēties uz ieroča sagatavošanu un tēmēšanu, nevis piecreiz atkārtotu komandu „guli!” pavirši apmācītam sunim.
Izstādes
Par izstāžu treniņiem jārunā atsevišķi, un mēs būsim priecīgi sniegt konsultāciju par to.
Ja plānojat suni rādīt izstādēs, labāk ir komandu "sēdi" mācīt vēlāk vai arī neizmantot kārumu, to mācot, jo izstādē sunim ir jāstāv, un parasti šai izstādes stājai tiek izmantots kārums. Suns, kas mācīts sēdēt, lai dabūtu kaut ko garšīgu, noteikti uzreiz apsēdīsies, lai gan tam ir jāstāv.
Atcerieties, ka kucēna dalība izstādē mazuļu (no 4 mēn.) vai kucēnu klasē (līdz 9 mēn. vecumam) ir domāta TIKAI tādēļ, lai jūs abi jautri pavadītu laiku. Domas par uzvaru pilnībā jāatstāj mājās - pats galvenais ir pieradināt kucēnu pie izstāžu burzmas un jautri pavadīt laiku ringā. Izmantojiet mantiņu, kārumus vai ko citu, slavējiet viņu u.c., pat ja nekas no izdarītā nav perfekts (skriešana aplī vai stāja). Galvenais, ka viņam patīk atrasties ringā un viņam ir labs garastāvoklis, un Jūs izrādat prieku par to, ko viņš dara.
Nepārpūlējiet kucēnu ar mācīšanu skriet pa apli un stāvēt stājā, it sevišķi uzreiz vienu aiz otra. Skriet bez priecīgās lēkāšanas augšup-lejup viņš iemācīsies arī tāpat; mācīšanu stāvēt stājā mēs ierādīsim Jums, kad vēlēsieties to sākt darīt, un kucēnu var likt stājā katru dienu uz 30 sek.
Pieradiniet, ka kucēnu paglauda, aptausta (arī galvu un apvidu zem astes) Jūsu paziņas un tad arī sveši cilvēki. Pieradiniet viņu mierīgi sēdēt, kamēr Jūs atvelkat viņa lūpas, lai parādītu zobus.
Veimārieši fiziski nobriest ilgi, līdz 2 vai pat 3 gadu vecumam, kas jāņem vērā, izstādot suni.
Lai piedalītos izstādēs, jākļūst par kāda no Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) kluba biedru.
Socializācija
Socializācija ir kucēna pieradināšana pie apkārtējās pasaules un tās iemītniekiem un objektiem. Kucēns ir jāsocializē OBLIGĀTI, lai tas izaugtu par adekvātu suni.
Jūsu kucēns ir ticis intensīvi socializēts jau no agrīna vecuma. Viņš ir pavadījis laiku gan telpās, gan ārā, un pieradis pie visdažādākajiem cilvēkiem, bērniem un skaņām. Jūsu uzdevums ir turpināt šo socializāciju ar kucēnu, sniedzot viņam daudz jaunu un pozitīvu iespaidu.
Būtiskākais un optimālākais laiks kucēna socializācijai ir līdz 4 mēn. vecumam, lai gan arī pēc šī laika socializācijai jāturpinās. Jums ir jāiepazīstina kucēns ar pēc iespējas lielāku skaitu visdažādāko cilvēku, suņu, citu dzīvnieku, vietu, objektu, skaņu, smaržu. Tie ir dažādu vecumu bērni, vīrieši, sievietes, vecāki cilvēki, invalīdi ratiņkrēslos, pusaudži uz skrituļslidām, divriteņiem u.c. Pēc iespējas iepazīstiniet kucēnu ar citiem dzīvniekiem - kaķiem, govīm u.c. Vislabākā suņa reakcija uz šiem dzīvniekiem būtu vienaldzība, tādēļ, ejot garām, piemēram, kaķim, pievērsiet kucēna uzmanību sev ar kārumu vai rotaļlietu. Kucēnam jāļauj vismaz pa gabalu paostīt šos dzīvniekus. Ja kucēns satraucies rej, mēģiniet, izmantojot komandu „guli” (ko kucēns jau zina), noguldīt to. Kucēns jāiepazīstina arī ar suņu pasaules daudzveidību - maza, vidēja un liela auguma suņiem, gludspalvainiem un garspalvainiem. Protams, ļaujiet viņam iepazīties tikai ar suņiem, kuri ir kopā ar saimnieku, ir vakcinēti un nav slimi. Nevediet kucēnu iepazīties ar cīņu suņu šķirnēm, piem., pitbulterjeriem, jo šo suņu uzvedību ir neiespējami prognozēt un tie var smagi sakropļot Jūsu kucēnu. Kad kucēns spēlējas ar citu kucēnu, viņi var rūkt un kost viens uz otru - tā ir normāla rotaļu parādība. Ja kucēns izskatās nobijies no cita suņa, vienkārši dodiet viņam laiku aprast ar situāciju - nepiespiediet viņu iepazīties ar otru suni. Ja kucēns nobijies no kāda cilvēka, pēc iespējas palūdziet cilvēkam notupties kucēna līmenī un mierīgi parunāt ar to, izstiepjot roku. Var arī iedot nepazīstamajam cilvēkam no savas kabatas gardumu, lai viņš to piedāvātu kucēnam. (Jūsu sunim dzīvē būs jāsatiek ļoti daudzi cilvēki, no kuriem ļoti mazs procents, iespējams, mēģinātu viņu noindēt, tādēļ pierast un nebaidīties no cilvēkiem, mūsuprāt, ir svarīgāk, nekā iemācīt sunim neņemt barību no svešiem.)
Kucēnam jāiepazīst arī dažādas mājas ierīces (to skaņas un/vai klātbūtne) - fēns, putekļusūcējs, blenderis utml. Tās jāiedarbina, kad kucēns atrodas tālāk no tām, un pakāpeniski jāsatuvina. Nepiespiediet kucēnu tuvoties tām, pieradiniet viņu pie šīm skaņām pakāpeniski.
Ņemiet kucēnu līdzi uz visdažādākajām vietām - sāciet ar pilsētas klusākajiem rajoniem, parkiem, un nākamajās reizēs pastaigājiet arvien tuvāk centram. Nobeidziet ar pastaigām centrālajā tirgū, dzelzceļa stacijā (Rīgā ideāls ir ORIGO centrs pie centrālās stacijas) - pastaigājiet arī gar vilcieniem; autoosta (pasēdiet un pavērojiet lielos autobusus), pilsētas noslogotākās ielas (Rīgā - Čaka, Brīvības, Valdemāra). Ik pa laikam atalgojiet kucēna mierīgo uzvedību ar kādu kārumu vai minūti spēles. Ieejiet ar viņu pazemes pārejās, bankās, zooveikalos, second hand veikalos un citur, kur tikai drīkst ieiet ar suni (pajautājiet pārdevējiem, jo bieži vien viņi nespēj atteikt veimārieša kucēna šarmam, pat ja oficiāli ieiet nedrīkst!).
Iepazīstiniet kucēnu ar dažādiem sabiedriskā transporta veidiem. Pat ja Jums ir mašīna, pieradiniet kucēnu pie autobusa, trolejbusa, tramvaja, vilciena utml. Tas var dzīvē lieti noderēt, piemēram, ja atradīsieties ārzemēs un vajadzēs izmantot sabiedrisko transportu. Pirms braukšanas jebkurā transportā (arī automašīnā) suns nedrīkst ēst, pretējā gadījumā viņš visdrīzāk transportā izvemsies, kas radīs arī papildu nepatiku pret braukšanu. Sunim ir jābūt vismaz 2 stundas (bet labāk vairāk) pēc ēšanas.
Ja kucēns vēl nav pilnīgi vakcinēts (līdz 12. nedēļai), ņemiet viņu ārā lielā somā - kucēns nenonāks kontaktā ar citu (iespējams, slimu) suņu urīnu un izkārnījumiem, taču redzēs visu to pašu, ko staigājot uz paša kājām.
Nēsājiet līdzi kārumus un/vai mantiņu un noteikti paslavējiet un atalgojiet kucēnu, kurš pēc nepārliecinātas uzvedības/bailēm sāk demonstrēt drošāku attieksmi pret kādu priekšmetu, cilvēku vai dzīvnieku. Staigājot pa pilsētas centru utml., mēģiniet kucēnu uzaicināt paspēlēties. Iespējams, sākumā viņš būs pārāk uztraucies, taču mēģiniet tik un tā.
Ar svešiem cilvēkiem un it īpaši bērniem un vecākiem cilvēkiem kucēnam būtu jāiepazīstas sēdus (pēc Jūsu komandas). Sāciet maigi pieradināt kucēnu pie šīs labās manieres jau no bērnības. Būtu labi, ja arī cilvēki pietuptos, lai apsveicinātos ar kucēnu.
Ko darīt, ja kucēns no kaut kā nobijies. Nekādā gadījumā nežēlojiet viņu un nepārdzīvojiet paši. Vislabāk ir uzvesties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Varat viņu noglaudīt un mierīgi kaut ko pateikt, bet netaisiet no situācijas drāmu ar žēlabām un apskāvieniem - vislabāk ir mēģināt novērst viņa uzmanību ar kārumu, rotaļlietu utml., lai tas par izbīli ātrāk aizmirstu. Ja kucēns tikai satrūkstas, pamata žēlošanai nav nekāda, tā ir normāla reakcija. Pastāviet ar kucēnu pie izbīli izraisījušā objekta, ļaujiet viņam to apostīt, varbūt pat uzlieciet uz tā kārumu un ļaujiet viņam to paņemt, no sirds paslavējiet (te nu varat izpaust emocijas pilnībā!) un turpiniet ceļu. Ja Jūs kucēnu pārlieku glaudīsiet, kad tas nobijies, viņš var to uztvert kā atalgojumu par savu (nepareizo) reakciju.
Ja kucēns rej/rūc uz kādu priekšmetu, dzīvnieku vai cilvēku, nekādā gadījumā nemēģiniet to nomierināt, sakot "Viss kārtībā, nomierinies". Kucēnam tas liks saprast, ka Jūs atbalstat riešanu/agresiju. Stingri pasakiet kucēnam aizliedzošo komandu.
Ja redzams, ka kucēns rej aiz bailēm, vislabāk ir pastāvēt pie priekšmeta, kamēr kucēns sajūt/saredz/saprot, ka viņam nedraud briesmas. Nevajag kucēnu ar spēku vilkt uz bailes izraisījušās lietas pusi, taču kucēns varētu nākt Jums līdzi, ja paši sāksiet iet uz to pusi. Suņiem redze nav tik labi attīstīta, kā cilvēkiem, un viņi, kā zināms, paļaujas daudz vairāk uz savu degunu, bet ja vējš pūš nevis uz suni, bet pretējā virzienā, suns var uzreiz nesaprast, ko viņš redz, un būt pārsteigts. Tā nereti gadās arī pieaugušiem suņiem.
Kad rotaļājaties ar kucēnu, dažreiz apģērbiet viņu, uzvelkot vecu t-kreklu vai bērnu jaciņu. (Sekojiet, lai tas neierobežotu kucēna kustības, lai tas nepakluptu utml). Apģērbiet viņu un uzreiz novērsiet uzmanību ar kārumu vai rotaļu. Paslavējiet, kad tas mierīgi reaģē uz apģērbu. Tas var lieti noderēt nākotnē, ja, piemēram, jāvalkā apsējs pēc operācijas (piem., sterilizācija), vai arī ārā ļoti auksts (zemāk par -15 C) un veimārietis jāapģērbj, vai arī "jāmarķē" suns medībās ar labi saredzamas krāsas vesti. Jūsu suns būs pieradis un nejutīsies traucēts.
Kucēna socializāciju un elementāro apmācību varētu salīdzināt ar transportlīdzekļa OCTA apdrošināšanu. Jūs varat iegādāties polisi „tikai pa Latviju” ar lielām atlaidēm un būtiski lētāk, taču arī Jūsu iespējas tad būs būtiski ierobežotas. Tāpat ir arī ar kucēnu – ja tas aug Jūsu pagalmā un tikai vienreiz, braucot uz vakcināciju, redzējis pilsētas centru no automašīnas loga, nav jābrīnās, ka viņš neprot uzvesties sabiedrībā un nekur līdzi nav ņemams. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu audzētajam kucēnam tas nedraud un viņš tiks pienācīgi socializēts un apmācīts.
Ja vēlaties, lai Jūsu veimārietis izaugtu par patiesu kompanjonu un varētu Jūs pavadīt it visur – sāciet to darīt jau tūlīt! Paņemiet līdzi viņa sedziņu (no mīksta un viegla materiāla, lai to būtu ērti salocīt un ielikt somā) un jau 2 nedēļas pēc pēdējās vakcinācijas droši ņemiet viņu līdzi pilnīgi visur, kur Jums nākotnē būs ar viņu jādodas. Iespējams, Jūs sagaida patīkams šoks, redzot, cik ātri mazulis iemācās uzvesties un, ienākot kafejnīcā vai ofisā, mierīgi saritinās uz savas sedziņas un aizmieg. Novēlam patīkamu socializēšanos!
Pieradināšana pie negaisa, šāvieniem un pirotehnikas
Ir suņi, kas baidās no visiem trim, un ir tādi, kas kaut ko pieņem normāli, bet no kaut kā ļoti baidās.
Pieradināšana pie šāvieniem vai pirotehnikas jāsāk no liela attāluma un kucēna uzmanība jānovērš ar kaut ko (spēle, kārums). Mūsu kolēģu - vācu aitu suņu audzētāju - ieteikums ir nopirkt kilogramu cīsiņu, sagriezt tos gabaliņos un salūta laikā mest gaisā, lai tie kristu "no gaisa" un suns tos varētu apēst. Taču nekādā gadījumā nedrīkst pārbaudīt suņa nervu sistēmu, izvedot viņu pastaigā tūlīt pēc pusnakts Jaungada naktī. Jāpieradina pakāpeniski, nopērkot bērnu pirotehniku un sākumā to palaižot 100, 200 m no suņa un tuvoties pakāpeniski, ja suns neizrāda bailes. Sunim jābūt pietiekami izsalkušam, lai kārumi viņa prātā būtu svarīgāki par dīvainajām skaņām. Galvenais ir novērst viņa uzmanību ar kaut ko interesantu un arī pašiem nelikties ne zinis par skaņām. Ja iespējams, aizbrauciet ar kucēnu uz šautuvi un pastaigu sāciet no liela attāluma, pakāpeniski tuvojoties troksnim, ja kucēns neizrāda nekādu reakciju. Ja brīdī, kad esat izkāpuši no automašīnas, netiek šauts, netuvojieties šautuvei, bet pastaigājiet apkārt un pagaidiet – ja šāvieni pēkšņi atskanēs, kad esat pietuvojušies šautuvei, kucēns var pārbīties. (Piemēram, Rīgas rajonā viena no šautuvēm atrodas pie „333” sporta kompleksa/trases netālu no Līčiem/Zaķumuižas.)
Vērojiet kucēnu viņa pirmā negaisa laikā. Neizrādiet nekādu īpašu uzmanību viņam, ja viņš reagē uz to - esiet tik mierīgi, cik vien iespējams, uztaisiet tēju sev un piedāvājiet kaut ko garšīgu arī kucēnam, nožāvājieties, izstaipieties un pasakiet kucēnam, ka tagad būtu īstais laiks labi nosnausties, utml. Galvenais ir absolūts miers, it kā nekas nebūtu noticis (un galu galā nekas arī nav noticis), jo suņi ļoti iespaidojas no mūsu uzvedības. Ja negaiss Jūs pārsteidzis pastaigā, sāciet traku un interesantu spēli ar kucēnu, lai tas aizmirstu par negaisu. Priecājieties par negaisu kopā ar viņu.
Spēles ar veimārieti
Vislabāk ir, spēlējoties ar kucēnu, pieradināt viņu, ka mantiņa ir ļoti jauks un interesants priekšmets, ar kuru viņš var rotaļāties un pavadīt laiku ar Jums. Sāciet ar mantiņas vilkšanu pa grīdu/zemi, lai kucēnā izraisītu medību dziņu. Kad viņš ieinteresēts tai seko un satver zobos, paspēlējiet ar viņu "kurš kuram atņems", neaizmirstot mantiņu turēt kucēna auguma līmenī. Periodiski ļaujiet kucēnam "uzvarēt" (atdodiet mantiņu), īpaši kad viņš sevišķi cītīgi velk un rausta to. Neļaujiet kucēnam ar iegūto mantiņu aizskriet tālāk - skrieniet no viņa prom, lai viņš Jums seko, un palūdziet mantiņu atpakaļ, lai turpinātu spēli. Kad vien kucēns rotaļas laikā mantiņu nejauši atlaidis, noslēpiet to aiz muguras un gaidiet, kamēr kucēns paskatās Jums acīs, tad momentāli to ļaujiet kucēnam atkal satvert un turpiniet spēli. Vienmēr pārtrauciet spēli pēc savas iniciatīvas, kad kucēns ir vislielākajā azartā, nevis kad viņam pašam apnīk - labāk atstāt kucēnu gribot vēl, nekā garlaikotu no ieilgušās spēles. Tādā veidā tiek izstrādāts acu kontakts un arī citas svarīgas attiecības, kas lieti noderēs turpmākajā apmācībā.
Acu kontaktu izstrādāt palīdz arī citi vienkārši vingrinājumi. Piemēram, pirms noliekat kucēnam priekšā viņa ēdiena trauku, pagaidiet, kamēr viņš paskatās Jums tieši acīs, un uzreiz iedodiet viņam ēdienu. Arī pirms pastaigas, stāvot pie durvīm, tās veriet tad, kad kucēns Jums paskatījies acīs ("Nu, ko mēs gaidām, ejam taču!")
Atcerieties, ka kucēns nespēj ilgi koncentrēties uz jebko, tādēļ katrai rotaļai vai vingrinājumam jāilgst ne vairāk kā ~5-10 min., toties biežākās sesijās.
Saimnieka meklēšana
Kad suns jūs neredz, pasauciet viņu, lietojot vai nu parasto "šurp!" komandu, vai viņa vārdu. Izrādiet lielu prieku, kad viņš atskrien. Sāciet to padarīt sarežģītāku, slēpjoties aiz durvīm, mēbelēm utt. Ja viņš nevar jūs atrast, pasauciet vēlreiz. Daži suņi izmantos degunu jūsu atrašanai, citi orientēsies tikai pēc redzes. Visdrīzāk suns iemācīsies ātrāk pie jums atskriet pēc komandas "šurp!". Šī spēle ir ļoti piemērota bērniem un sunim, tikai bērniem nav jāveicina sevis ķeršana, un sunim jāiemāca nelēkt virsū bērnam.
Ciltsdarbs
Ciltsdarbā suns jāiesaista tad, ja tas gan izstādēs, gan darba pārbaudēs sevi pierādījis kā teicams šķirnes eksemplārs, kura izmantošana varētu nākt šķirnei par labu. Suņu (puišu) īpašniekiem tas īpaši jāpārdomā, jo dalība izstādēs ir arī suņa "reklāma", bez kuras visai maz potenciālo interesentu zinās par viņu. Pārošanai "vienu reizi, veselības pēc" nav pierādījumu, ka tas labvēlīgi ietekmētu suņa vai kuces veselību (tieši otrādi - gan pārošanas procesā, gan (kucēm) grūtniecības un dzemdību laikā var rasties sarežģījumi, infekcijas u.c.). Ciltsdarbā nav pieļaujams izmantot suni vai kuci, ja tas varētu kaitēt viņu pašu, viņu nākamo kucēnu vai šķirnes veselībai, vai arī ja sunim/kucei ir zināmas ģenētiskas slimības. Sunim jādemonstrē arī pēc iespējas pareizs temperaments, kāds tas ir noteikts mūsu šķirnes standartā. Bailīgi vai agresīvi veimārieši nedrīkst tikt izmantoti ciltsdarbā. Kategoriski nav pieļaujama suņa pārošana ārpus kluba, bez ciltsrakstiem (arī ļaujot savu suni izmantot kucēm, kurām jebkādu iemeslu dēļ nav ciltsrakstu vai pārošana nenotiek caur klubu). Ja nebūtu selekcijas un ciltsdarba, mums šodien nebūtu šīs brīnišķīgās šķirnes, un mums ir jādara viss iespējamais, lai turpinātu mūsu šķirni saglabāt un audzēt pareizā ceļā.
Ja Jums ir kucīte, jāzina, ka kucēnu audzēšana NAV tik viegla, kā izskatās fotogrāfijās, un ir jāiegulda liels darbs, laiks un līdzekļi, lai izaudzētu veselu un labu metienu.