Leipziger Messe, šis un tas par suņiem
Posted: 23 Feb 2010, 14:33Kā jau daži forumieši ir informēti - mūsu ģimene pašlaik dzīvo starp divām pilsētām - Rīgu un Leipcigu. Rīgu visi ir redzējuši, bet par Leipcigu šo to pastāstīšu.
Tātad - pilsēta suņiem ļoti draudzīga, var ar draugu iet gan veikalos, gan muzejos, gan tāpat pa centru pastaigāt. Tiesa, nav manāmi kaku maisiņi, kā tas ir daudzās citās Vācijas un ne tikai Vācijas pilsētās. Suņu uz ielām ir relatīvi maz, lielākoties (un tas mani pārsteidza) franču buldogi un Bostonas terjeri. Redzējām arī kaut ko, kas kādreiz laikam bija gribējis kļūt par šnauceru, bet nesanāca.
Vietējie suņinieki gan sūdzās, ka esot daži aizliegumi atrasties ar suņiem parkos un pludmalēs, bet ir arī speciālās pludmales dzīvnieku draugiem.
Vienu suni satikām arī piesietu pie veikala, bet viņu neizdevās labi nofotografēt, jo viņš ļoti, ļoti gribēja man iedot buču.
Bet tas, kas ir stāstāms un varbūt dažiem par pārdomu materiālu kalpojošs - bijām mēs Leipziger Messe, kur tieši notika izstāde Haus, Garten, Freizeit (māja, dārzs un brīvais laiks). Vienā no hallēm bija arī dzīvniekiem veltīta ekspozīcija. Tur reklamājās dažas lauku sētas, kur var braukt zvēriņus paskatīties (un tie zvēruļi lielā skaitā bija arī izstādē - lamas, bullēni, cūciņas, truši, vistas, kaķi, maziņš zirdziņš, ēzelis un vistas). Bija pat inkubatori, kur, ilgāk pavērojot, varēja redzēt, kā izšķiļas cālēni.
Bet tas, kas ieinteresēja mani, bija milzīgs rings, kurā visu dienu notika dažādu dresūras veidu un suņu šķirņu reklāmas tipa paraugdemonstrējumi. No tā derētu mums arī pamācīties, jo skatītāju netrūka un interese bija patiešām liela.
Pie ringa bija šāds saraksts, lai katrs var redzēt, kad notiks tas, kas viņu interesē:
Un tā izskatījās, piemēram, īru vilku suņu prezentācija:
Vēlāk arī bērni drīkstēja iet ringā un paglaudīt, samīļot lielo suni. Viņiem pastāstīja, kā sunim jāiet klāt (ka nedrīkst no mugurpuses pēkšņi uzbrukt) un, protams, arī paskaidroja, kur šitādus kucēnus var iepirkt. Priecēja, ka tika stāstīts arī par šķirnes problēmām - augšanas grūtībām un citām.
Ar šādu uznācienu sevi demonstrēja Šveices suņu klubs:
Pēc tam tika stāstīts, kādi vēl ir Šveices šķirņu suņi un kāpēc viņi ir tieši tādi, kā ir. (Ja godīgi, apencelleru es pati pirmoreiz mūžā redzēju)
Un šis bija mans absolūtais favorīts starp viņiem - prieka un draudzīguma iemiesojums:
Un netālu no ringa bija arī klubu un audzētavu reklāmstendi. Te atkal tie paši īru vilki, jo viņu stends man šķita visinteresantākais.
Ļoti forši sevi prezentēja takši - viņu bija kādi 20 - visu apmatojumu, visu lielumu. Un komplektā vienkārši abburošs saksis nacionālajā medību tērpā, kurš humorīgi un ar iedvesmu skaidroja par šķirnes vēsturi, nozīmi un funkcijām.
Tātad - pilsēta suņiem ļoti draudzīga, var ar draugu iet gan veikalos, gan muzejos, gan tāpat pa centru pastaigāt. Tiesa, nav manāmi kaku maisiņi, kā tas ir daudzās citās Vācijas un ne tikai Vācijas pilsētās. Suņu uz ielām ir relatīvi maz, lielākoties (un tas mani pārsteidza) franču buldogi un Bostonas terjeri. Redzējām arī kaut ko, kas kādreiz laikam bija gribējis kļūt par šnauceru, bet nesanāca.
Vietējie suņinieki gan sūdzās, ka esot daži aizliegumi atrasties ar suņiem parkos un pludmalēs, bet ir arī speciālās pludmales dzīvnieku draugiem.
Vienu suni satikām arī piesietu pie veikala, bet viņu neizdevās labi nofotografēt, jo viņš ļoti, ļoti gribēja man iedot buču.
Bet tas, kas ir stāstāms un varbūt dažiem par pārdomu materiālu kalpojošs - bijām mēs Leipziger Messe, kur tieši notika izstāde Haus, Garten, Freizeit (māja, dārzs un brīvais laiks). Vienā no hallēm bija arī dzīvniekiem veltīta ekspozīcija. Tur reklamājās dažas lauku sētas, kur var braukt zvēriņus paskatīties (un tie zvēruļi lielā skaitā bija arī izstādē - lamas, bullēni, cūciņas, truši, vistas, kaķi, maziņš zirdziņš, ēzelis un vistas). Bija pat inkubatori, kur, ilgāk pavērojot, varēja redzēt, kā izšķiļas cālēni.
Bet tas, kas ieinteresēja mani, bija milzīgs rings, kurā visu dienu notika dažādu dresūras veidu un suņu šķirņu reklāmas tipa paraugdemonstrējumi. No tā derētu mums arī pamācīties, jo skatītāju netrūka un interese bija patiešām liela.
Pie ringa bija šāds saraksts, lai katrs var redzēt, kad notiks tas, kas viņu interesē:
Un tā izskatījās, piemēram, īru vilku suņu prezentācija:
Vēlāk arī bērni drīkstēja iet ringā un paglaudīt, samīļot lielo suni. Viņiem pastāstīja, kā sunim jāiet klāt (ka nedrīkst no mugurpuses pēkšņi uzbrukt) un, protams, arī paskaidroja, kur šitādus kucēnus var iepirkt. Priecēja, ka tika stāstīts arī par šķirnes problēmām - augšanas grūtībām un citām.
Ar šādu uznācienu sevi demonstrēja Šveices suņu klubs:
Pēc tam tika stāstīts, kādi vēl ir Šveices šķirņu suņi un kāpēc viņi ir tieši tādi, kā ir. (Ja godīgi, apencelleru es pati pirmoreiz mūžā redzēju)
Un šis bija mans absolūtais favorīts starp viņiem - prieka un draudzīguma iemiesojums:
Un netālu no ringa bija arī klubu un audzētavu reklāmstendi. Te atkal tie paši īru vilki, jo viņu stends man šķita visinteresantākais.
Ļoti forši sevi prezentēja takši - viņu bija kādi 20 - visu apmatojumu, visu lielumu. Un komplektā vienkārši abburošs saksis nacionālajā medību tērpā, kurš humorīgi un ar iedvesmu skaidroja par šķirnes vēsturi, nozīmi un funkcijām.